“CONCORDE” GAISĀ!

Septiņus gadus norisinājās darbs pie rasēšanas dēļa, aerodinamiskajā tunelī un angārā, līdz 1969. gadā virsskaņas pasažieru lidmašīna "Concorde" beidzot bija gatava pirmajam izmēģinājuma lidojumam. Izmantojot jaunas tehnoloģijas un modernus materiālus, Eiropas lidmašīnu būvētāji radīja lidmašīnu, kas lidoja ar ātrumu 2300 km stundā. "Concorde" bija tehnikas triumfs un jauna laikmeta vēstnesis.
Likās, ka četru reaktīvo dzinēju dārdoņa 1969. gada 2. martā sagraus debess jumu virs Tulūzas. Pulkstenis rādīja trīs pēcpusdienā, un "Concorde 001" lēni uzsāka ripot pa skrejceļu. Ne Andrē Tirkā, kurš sēdēja pilota krēslā, ne arī kāds cits iepriekš nebija lidojis ar šo vairāk nekā 100 tonnu smago lidmašīnu. Visi klātesošie saspringti gaidīja. "Concorde" prototips pacēla priekšgala riteni, un, kad ātrums sasniedza 380 km/h, pirmoreiz pacēlās gaisā. Inženieri atviegloti uzelpoja.
Pēc 35 minūšu ilga izmēģinājuma lidojuma Tirkā atzina: "Nu mūsu lielais putns beidzot lido. Turklāt lido patiešām labi." Izmēģinājums noritēja pēc plāna, bet sagatavošanās pirms tam bija ļoti rūpīga.
Pirms aptuveni septiņiem gadiem Francija un Lielbritānija bija parakstījušas līgumu par to, ka kopīgi izstrādās pasažieru lidmašīnu, kura lidos ātrāk par skaņu. Izmēģinājuma lidojums bija šī projekta pirmais būtiskais rezultāts. Kad Francijas "Sud Aviations" un Lielbritānijas "BOAC" parakstīja līgumu, neviens nespēja iedomāties gaidāmā darba lielo apjomu. Abi attiecīgajām valstīm piederošie lidmašīnu būves uzņēmumi saprata, ka katram atsevišķi šis uzdevums nebūtu pa spēkam. Sadarbība tiem nodrošinātu labu iespēju izstrādāt un uzbūvēt virsskaņas pasažieru lidmašīnu, kas pārspētu amerikāņu firmu "Lockheed" un "Boeing" ražojumus. Tolaik daudz pasažieru joprojām pārvadāja ar propelleru lidmašīnām, taču visi uzskatīja, ka ir vērts ieguldīt līdzekļus virsskaņas pasažieru lidmašīnas izstrādē.
Eiropas inženieri tūliņ ķērās pie darba. Jaunā gaisakuģa lidojuma ātrums, kas pārsniegtu skaņas ātrumu, nebija vienīgais grūti sasniedzamais mērķis. Šādai lidmašīnai vajadzēja būt apveltītai ar pietiekami lielu celtspēju, lai tā varētu pārvadāt simt pasažieru, viņu bagāžu un tik daudz degvielas, kas nodrošinātu pieņemamu maksimālo lidojuma tālumu. Ar tobrīd pastāvošo tehniku to nevarēja paveikt. Viss bija jārada no jauna, tostarp smērvielas, metālu sakausējumi.
Darbs 200 tūkstošiem cilvēku
"Concorde" projekta izstrādes plašākajā posmā piedalījās aptuveni 600 uzņēmumu un 200 000 cilvēku. Liela daļa no viņiem izstrādāja un būvēja dzinējus.
Tā vietā, lai izstrādi sāktu no paša sākuma, inženieri nolēma par pamatu ņemt dzinēju, kuru jau ekspluatēja, tostarp britu bumbvedējiem "Avro Vulcan". Tā sauktais "Olympus" dzinējs nebija turbopropellera motors, kādus tolaik visvairāk izmantoja reaktīvajām pasažieru lidmašīnām, bet gan turboreaktīvais dzinējs, kādu plašāk izmantoja kara lidmašīnām. Pirmā veida dzinēji patērēja mazāk degvielas, taču "rijīgākie" turboreaktīvie dzinēji bija vienīgie, kas varēja nodrošināt pietiekamu jaudu superlidmašīnai.
Turboreaktīvie dzinēji ļāva sasniegt ātrumu virs 3000 km/h, bet lielā ātrumā lidmašīna stipri sakarsa gaisa pretestības dēļ. Jau pašā sākumā bija skaidrs, ka "Concorde" būs ļoti dārga lidmašīna, un, ja gaisakuģa korpusu būvētu no vieglā titāna, kas spēj izturēt ļoti augstu temperatūru, tā būtu vēl dārgāka. "Concorde" nolēma būvēt no dūralumīnija; lai šis materiāls saglabātu savas īpašības arī pēc vairākiem tūkstošiem lidojumu, tas ne brīdi nedrīkstēja sakarst vairāk par 127 grādiem. Atbilstoši šai prasībai inženieri aprēķināja, ka kreisēšanas ātrumam jābūt Mach 2,02, tas ir, apmēram 2100 km/h, tāpēc dzinējus piemēroja optimālam darbam tieši šādā ātrumā.
Vairāk par "Concorde" - lasi februāra numurā un www.concordesst.com, www.britishairways.com/concorde