444 dienas islāmistu gūstā

Karojošie islāmisti ir saņēmuši gūstā ASV vēstniecības darbiniekus Irānā. Ķīlniekiem ir sasietas rokas un apsējs uz acīm. Tobrīd neviens vēl nezina, ka gūstā paies 14 mēneši, kuros brutalitāte, pazemojumi un ieroča stobrs pie deniņiem būs ikdiena.

Mohammads Hašemī pieceļas pirms saullēkta un sagatavojas mirt. Viņš savā guļamistabā veic rituālo mazgāšanos, pavērš seju uz dienvidrietumiem Mekas virzienā, nometas ceļos un piespiež pieri pie grīdas. Viņš skaita mocekļa lūgšanu. Pēc tam lielais vīrs ar kuplajiem matiem un biezo bārdu piestiprina pie jostas pistoli, uzvelk siltu svīteri un iziet ārā Teherānas tumšajā rītā. Līst. Viņš ir ceļā uz slepenu sanāksmi.
Patiesībā Hašemī jau trīs gadus studē fiziku, taču revolūcija paņem visu viņa laiku. Viņš nav apmeklējis nevienu lekciju vairāk nekā gadu, kopš sākās sacelšanās pret šahu Mohammedu Rezu Pehlevī. ASV sargā šahu, un "lielajam sātanam" tagad jāsaņem neaizmirstama mācību stunda. Universitātē jau klīst baumas: "Mēs tikām galā ar šahu. Tagad būs ASV kārta."

1979. gada 4. novembris, plkst. 6.00, Amīra Kabīra Tehniskā universitāte.
Vairāku universitāšu studenti, tāpat kā Hašemī, ir piecēlušies agri no rīta un devušies uz slepeno tikšanās vietu.
Hašemī tagad stāv simt vīru pulkā. Visi zina, ka briest kaut kas neparasts, taču neviens nezina, kas. Tikai Hašemī un neliels pulciņš citu islāmistu līderu zina plānu. Viņi visi ir iesaistījušies kustībā "Musulmaņu studenti, kas seko imāma līnijai". Viņu garīgais līderis jeb imāms ir Ājaholla Homeinī.
Pēc brīža Hašemī uz gara galda atritina lielus ar roku zīmētus ASV vēstniecības teritorijas un ēku plānus. Lai tos uzzīmētu, viņš vairāk nekā nedēļu ir novērojis šo vietu no apkārtējo māju jumtiem un garāmbraucošo divstāvu autobusu augšējā stāva.
Pārpildītajā telpā gaidošo vīriešu balsu murdoņa kļūst skaļāka, kad Hašemī atklāj, ka viņi ieņems ASV vēstniecību. Būdami drosmīgi revolucionāri, viņi saņems vēstniecības personālu par ķīlniekiem un turēs gūstā, līdz ASV prezidents izdos šahu un viņa milzīgās bagātības, kas noslēptas Amerikas bankās. Hašemī domā, ka tas ilgs augstākais trīs dienas.
Pirms uzbrukuma vīriem ir jāpaslēpjas starp tūkstošiem demonstrantu. Par ķīlnieku sagūstīšanas brīdi ir izvēlēta gadadiena asinspirtij, kad policija uzbruka studentiem, kas demonstrācijā pērn protestēja pret šaha režīmu. Klīst runas, ka pavēli uzbrukt ielās izgājušajiem jaunajiem cilvēkiem toreiz devis pats šahs. Nav jāšaubās, ka gadu pēc šī notikuma saniknoti cilvēki piepildīs ielas un dosies uz ASV vēstniecību protestēt pret to, ka amerikāņi sargā asinskāro šahu. Pēc noteikta signāla visiem uzbrukumā iesaistītajiem vīriem jāskrien uz mūri un jārāpjas tam pāri. Neviens nezina, vai jūras kājnieki aiz sienas šaus, kad tur ielauzīsies demonstranti. Ja tā notiks, mirušie un ievainotie jānogādā atpakaļ pie demonstrantiem un jānes pa ielām. Tas vēl vairāk iekarsēs ļaužu masas un pastiprinās spiedienu uz vēstniecību.
Pēc sapulces vīri neuzkrītoši dodas uz demonstrācijas starta vietu. Laukums ir gandrīz pilns. Daudzi jau sapulcējušies mazās grupiņās un gaida, lai kāds uzņemtos iniciatīvu.

1979. gada 4. novembra rīts, ASV vēstniecība, Teherāna.
Demonstranti ir sapulcējušies pie vēstniecības. Darbinieki nav saņēmuši nekādus īpašus norādījumus no Vašingtonas.
Laiks Teherānā ir pelēks un apmācies, smidzina lietus. Pie ASV vēstniecības mūriem stāv tūkstošiem jaunu vīriešu un izkliedz savas dusmas ritmiskā korī: "Nāvi šaham! Nāvi Kārteram! Nāvi ASV!" Ājatollas Homeinī fotogrāfijas izstieptajās rokās šūpojas vienmērīgā ritmā. Skaņas līmenis pieaug ar katru minūti, un drīz kliedzieni ir dzirdami arī aiz vēstniecības galvenās ēkas sienām.
Amerikas diplomātiskā ēka atrodas vietā, kur plakankalnes nogāzes izlīdzinās un pāriet zemā, brūnā graustu kvartālā, kas stiepjas vairākus kilometrus līdz Daštekavīra tuksnesim. Vēstniecība ir kā maza oāze, paslēpusies starp miljonu pilsētas Teherānas pelēkām divu un trīs stāvu betona kastītēm un smoga apņemtajām ielām. ASV teritorija ir aptuveni desmit futbola laukumu lielumā, dāsni apzaļumota, un to ieskauj trīs metrus augsts un aptuveni pusotra kilometra garš balsināts mūris. Galvenā ēka ar trim stāviem atrodas ielas pusē. Aiz mūriem ir arī konsulāts, vēstnieka rezidence, dzīvokļu ēka, pirmā sekretāra māja un noliktava.
Vēstniecības trešajā stāvā liktenīgajā rītā pie loga stāv Mūrheds K. Kenedijs, pēc ranga trešais cilvēks vēstniecībā. Viņš bažīgi lūkojas uz ļaužu pūli un domā, diezin kā ir mirt.
Aizvadītajās divās nedēļās, kas pagājušas kopš šaha bēgšanas uz ASV, Mūrheds Kenedijs ir varējis vērot, ka ik dienas ļaužu pūlis aug aizvien lielāks un dusmas demonstrantu skatienos un balsīs ar katru stundu sasniedz jaunus augstumus. 4. novembrī sanākušie, pēc Mūrheda domām, izskatās vēl draudīgāki. Briest kaut kas jauns un nenovēršams.
Kenedijs zina, ka šo vēstniecību, tāpat kā citas vēstniecības, ir neiespējami aizstāvēt. Tā nav nocietināta, tā atrodas ienaidnieka teritorijā, un to apsargā tikai 13 jūras kājnieki. Turklāt viņš arī zina, ka šiem karavīriem dota pavēle nešaut uz iebrucējiem un pieaicināt palīdzību no ārpuses, lai gan visi saprot, ka vistuvākā vieta, no kurienes var nākt palīdzība, ir lidmašīnu bāzeskuģis Indijas okeānā.

Plkst. 9.00, starp ASV vēstniecību un Irānas ārlietu ministriju.
Aprīlī Kārters izraudzījās jaunu vēstnieku. Irānas jaunā valdība ir atteikusies viņu akreditēt. Tāpēc vēstniecību vada chargé d'affaires - vēstnieka vietas izpildītājs.
Chargé d'affaires Brūss Leingens klusi sēž savas automašīnas aizmugures sēdeklī ceļā uz Irānas Ārlietu ministriju - tikai pusotru kilometru uz austrumiem no vēstniecības. Viņa palīgs Viktors Tomsets apmeties blakus, bet šoferis Maikls Haulends vada mašīnu pret milzīgo gājēju straumi, kas šodien dodas vēstniecības virzienā.
Pirms vairākām dienām, vērojot demonstrācijas pie vēstniecības, Leingens brīdināja Valsts departamentu Vašingtonā par iespējamu uzbrukumu un risku, ka Irānas policija, visticamāk, neiejauksies. Tomēr Leingens vēl nav saņēmis nekādas pavēles par evakuēšanos vai palīdzību.
Leingens un Tomsens dodas uz tikšanos Irānas Ārlietu ministrijā, lai saņemtu garantijas vēstniecības drošībai. Taču šis uzdevums ir lemts neveiksmei. ASV prezidents Kārters tikko ir spēris vissliktāko iedomājamo diplomātisko soli - devis patvērumu valsts bijušajam diktatoram. Irānas premjerministru februārī izraudzījās pats Homeinī, un Brūss Leingens ir pesimistiski noskaņots.

Ap plkst. 10.15, ASV vēstniecības galvenā ēka.
Vēstniecības darbinieki vairs netic, ka ASV var novērst katastrofu. Visi saņem pavēli aizslēgt seifus ar svarīgiem dokumentiem.
Skaļi atsprāgst Mūrheda Kenedija kabineta durvis. Kāds jūras kājnieks uzsauc, ka visiem tūlīt jāpamet telpas, kas vērstas pret ielu. Skaļi kliedzot, demonstranti ir izlauzušies caur vārtiem un rāpjas pāri mūriem. Ir par vēlu evakuēties. Slazds ir aizcirties. Darbinieki ir notverti galvenajā ēkā, kamēr irāņi, bruņojušies ar rungām, nūjām un dzelzs stieņiem, ielenc ēku. Simt vīri, kas no rīta piedalījās sapulcē, ir īstenojuši savu plānu, un daudzi viņiem seko.

Mūrheds Kenedijs pamet vēl vienu skatienu ārā pa logu un ierauga, ka irāņi ap ēku vadā viņa kolēģi Golacinski sasietām rokām, kurš skaļi kliedz, lai visi padodas - pretošanās ir bezjēdzīga. Kenedijs nezina, ka kolēģim pakausī iespiests pistoles stobrs. Golacinskis ir pirmais gūsteknis.
Liela grupa irāņu skrien augšā pa kāpnēm, uzņēmuši kursu uz galveno ieeju. Divi jūras kājnieki atstāj savu posteni mazajā sargbūdā pie durvīm un aizbultē galveno ieeju no iekšpuses. Viņi ir kaujas gatavībā, ģērbušies ķiverēs un necauršaujamās vestēs, bet bruņojušies tikai ar asaru gāzes granātām.
Trešajā stāvā desmit cilvēki ir ieslēgušies drošības telpā aiz 15 cm biezām dzelzs durvīm, kas atrodas vēstniecības īpaši nostiprinātajā teritorijā. Tagad viņu uzdevums ir iznīcināt pēc iespējas vairāk slepeno materiālu. Tūkstošiem dokumentu tiek sasmalcināti, elektroniskās ierīces - pārvērstas lūžņu kaudzēs, un īpašas mašīnas pārvērš biezputrā vairākus metrus slepeno šifru grāmatu.
Pārējie trešā stāva darbinieki cenšas pa radio un telefonu sazināties ar Valsts departamentu Vašingtonā un Irānas valdības locekļiem. Ārlietu departaments saņem ziņu, ka saņemti pirmie gūstekņi, bet Džons V. Limberts atkal un atkal zvana uz Irānas premjerministra Mehdī Bāzargāna biroju. Beidzot klausuli paceļ ministra asistents:
"Ko jūs domājat darīt? Viņi drīz būs iekšā pa logiem! Ko jūs domājat darīt?"
Atbilde skan: palīdzība ir ceļā. Limbertam nešķiet, ka tas izklausītos īpaši pārliecinoši, un viņš pieņem, ka neviens irāņu politiķis neko nedarīs bez Homeinī piekrišanas. Saruna pārtrūkst.

Plkst. 4.30, Kempdeivida, ASV prezidenta lauku rezidence.
Prezidents Džimijs Kārters ik dienas saņem informāciju par situāciju pie vēstniecības.
Džimijs Kārters guļ savā idilliskajā rezidencē Kempdeividā, Mērilendā. Uz prezidenta naktsgaldiņa iezvanās telefons. Viņa padomnieks nacionālās drošības jautājumos Zbigņevs Bržežinskis pastāsta, ka vēstniecība Irānā ir kritusi un darbinieki saņemti par ķīlniekiem. Bržežinskis secina, ka nekāda militāra akcija nav iespējama. Viss vēl ir pārāk haotisks. Neviens nezina, kas ir ienaidnieks un cik stiprs tas ir.
Līnijai pievienojas Valsts sekretārs Sairuss Venss un informē, ka ķīlnieku sagrābēji pieprasa šaha izdošanu. Kārters nešauboties atsakās izpildīt šo prasību, lai arī zina, ko tas var nozīmēt. Taču Bržežinskis ir optimistisks. Šādi notikumi lielākoties ir vardarbīgi tieši pirmajās stundās, un līdz šim nekas neliecina, ka kaut viens no ķīlniekiem būtu zaudējis dzīvību.
Kārters parūpējas, lai tūlīt tiktu informētas visas attiecīgās personas Baltajā namā, armijas ģenerālštābā un diplomātiskajā korpusā. Prezidents cenšas iemigt, taču viņu vajā nelāgas priekšnojautas. Kārters iztēlojas, kā ķīlniekus citu pēc cita nogalinās tāpēc, ka viņš atsakās izpildīt karojošo islāmistu prasības.

Ap plkst. 10.30, Irānas Ārlietu ministrija.
Brūss Leingens ir divas stundas gaidījis tikšanos ar Irānas Ārlietu ministru. Viņš atmet cerību un grib doties atpakaļ uz vēstniecību.
Brīdī, kad šoferis atver mašīnas durtiņas Brūsam Leingenam, lai aizvestu viņu atpakaļ uz vēstniecību, chargé d'affaires saņem izsaukumu pa savu portatīvo radioraidītāju. Viņš uzzina par aplenkto vēstniecību un pavēl šoferim, cik ātri vien iespējams, doties turp. Pēc divām minūtēm seko jauna vēsts: nebūtu labi braukt atpakaļ. Tas ir bīstami dzīvībai. Auto apgriežas un dodas atpakaļ uz Irānas Ārlietu ministriju.

Vēstniecības galvenā ēka, ap plkst. 12.00.
Irāņi ir atpakaļgaitā piebraukuši kādu mašīnu pie pagraba loga. Viņi ar ķēdi atrauj restes. Tagad ieeja ēkā ir vaļā.
Simtiem kliedzošu vīru ielaužas pagrabā un skrien augšā pa kāpnēm uz pirmo stāvu. Amerikāņi dzird balsis un steidzas augstāk kā panikas pārņemti pasažieri uz grimstoša kuģa.
Divi jūras kājnieki, seržants Džons Makīls un kaprālis Viljamss, grib pārbaudīt, kas notiek, un kāpnēs sastop ielauzušos studentus. Amerikāņiem ir dota pavēle pēc iespējas izvairīties no šaušanas, tāpēc viņi nolaiž ieročus, uzvelk gāzmaskas un izšauj asaru gāzi. Gāze piepilda kāpņu telpu. Ir laiks atkāpties.
Irāņiem sekojot pa pēdām, abi kājnieki pieskrien pie ieroču skapja otrajā stāvā un sagrābj pilnu klēpi ar ieročiem. Viņi steidzas augšā uz trešo stāvu, uz vēstniecības īpašo drošības nodaļu, kur darbinieki turpina iznīcināt slepenos dokumentus. Pēc brīža arī Makīls un Viljamss patveras aiz 15 cm biezajām dzelzs durvīm.

Atelpa ir īsa, jo mirkli vēlāk visi, elpu aizturējuši un kā pārakmeņojušies, skatās uz ekrānu pie griestiem. Otrpus biezajām durvīm uz ceļiem stāv Golacinskis, uz muguras sasietām rokām un apsēju ap acīm. Ap viņu nostājušies vairāki ķīlnieku sagrābēji. Nav nekādu šaubu: ja amerikāņi atteiksies atvērt durvis, Golacinski nogalinās uz vietas. Viņi atver durvis un ielūkojas Mohammada Hašemī sarkanajās acīs. Asaru gāze nav apturējusi "Musulmaņu studentu, kas seko imāma līnijai" vadoni.

Vairāk lasi žurnāla "Ilustrētā Pasaules Vēsture" aprīļa numurā.