Aristokrātu jaunekļi ceļo pa Eiropu

Bedraini ceļi, utu pilnas iebraucamās vietas, sasmacis ēdiens, krāpnieki un lielceļa laupītāji - šādus pārbaudījumus izcieta aristokrātu jaunekļi 18. gadsimtā, kad devās izglītojošos braucienos uz Parīzi, Vīni vai Romu. Šajos ceļojumos viņi paspēja baudīt kultūras vērtības, nevaldāmi plītēt un nodoties mīlas priekiem.

Mākslas izstāde Parīzē, Kolizeja apmeklējums Romā, opera Itālijā, medības vācu valdnieku galmā. 18. gadsimtā izglītošanās brauciens - lielais ceļojums - daudzus augstākās kārtas jaunekļus pārvērta par vīriem. Eiropas apceļošana bija ne vien krāšņa, bet arī obligāta un riskanta izglītošanās daļa. Jūras slimība, kratīšanās diližansā pa sliktiem ceļiem, krāpnieku triki, laupītāju uzbrukumi, vienkāršo ļaužu dumpji un veneriskās slimības bija daži no pārbaudījumiem, ko nācās pārciest jaunajiem aristokrātiem, pirms viņi varēja atgriezties mājās kā vīri.
Īsi sakot, ceļojumi bija grūtību pārpilni, tomēr tajos devās daudzi jo daudzi turīgu ģimeņu dēli. Viņus nebiedēja ne neērtas pasta karietes, ne dīvaini ēdieni, ne nepazīstamas slimības. Mūsdienu vēsturnieki lēš, ka ceļojumu kulminācijas periodā - 18. gadsimta 80. gados - viena gada laikā Eiropas kontinentu apmeklēja līdz pat 40 000 britu. Tas ir aptuveni pusprocents valsts iedzīvotāju, un tas nozīmē, ka briti, iespējams, tolaik bija Eiropas aktīvākie ceļotāji. Lielbritānijā bija izveidojusies liela un turīga aristokrātija. Augstākā izglītība un intelektuālā izglītošanās lielā mērā balstījās uz klasisko valodu un kultūru zināšanu. Izglītošanās ceļojumi ar kultūras vērtību iepazīšanu klātienē kļuva par obligātu jauno vīriešu karjeras daļu. Tos ieplānoja laikā tūlīt pēc eksāmeniem skolā un pirms profesionālās karjeras sākuma un laulībām.
Britu detalizētie ceļojumu apraksti ļauj iepazīties ar to, ko Lielbritānijas augstmaņu dēli piedzīvoja savu lielo ceļojumu laikā.
Šādos izglītojošos braucienos devās arī citu valstu iedzīvotāji. Piemēram, vācu rakstnieks Johans Volfgangs Gēte iedvesmu savai daiļradei smēlās Dienvideiropā.

Interesē Itālijas kultūras centri
Lielākā daļa jaunekļu par svarīgākajiem ceļa mērķiem uzskatīja Parīzi, Romu un Itālijas kultūras centrus ‒ Florenci, Sjēnu un Venēciju. Tā nebija nejaušība, ka 17. gadsimta otrajā pusē sāka rasties interese par Eiropas kultūras pērlēm un arvien vairāk ļaužu pievērsās ceļojumiem. Pateicoties nesen izgudrotajai grāmatu iespiedmašīnai, sabiedrībā izplatījās gan slavenu mākslas darbu un arhitektūras meistardarbu attēli, gan aizraujoši un iedvesmojoši ceļojumu apraksti. Cilvēki, kam pietika laika un naudas, sajuta vēlmi daudzas vietas redzēt savām acīm.
Britu šķiriskajā sabiedrībā izglītojošam ceļojumam bija liela nozīme - gan jauneklim pašam, gan viņa ģimenei. Vecāki, kas par šiem braucieniem izdeva prāvas naudas summas, cerēja, ka piedzīvotais dāvās viņu dēliem tikumus, kas ved uz sabiedrības visaugstākajām aprindām - valodu zināšanas, izpratni par arhitektūru un mākslu, prasmes augstākās kārtas sporta veidos, t. i., paukošanā un jāšanā. Viņi cerēja, ka dēli nodibinās kontaktus ar citu valstu karaļnamiem, aristokrātiju, dažādām ietekmīgām personām, kas varētu noderēt nākotnē, kad jaunekļiem pienāks laiks pārvaldīt ģimenes bagātības, uzsākt karjeru lielajos tirdzniecības namos vai virsnieku korpusā.

Augstmaņus moka jūras slimība
Duvras ostā britu turīgo ģimeņu atvases atvadījās no drošajiem un ierastajiem dzimtenes apstākļiem un sāka ceļu svešajā pasaulē. No Duvras uz Kalē Francijā viņus pāri Lamanša šaurumam aizveda neliels pasta kuģis, kas pārvadāja arī karalisko pastu.
Parastos apstākļos šauruma šķērsošana prasīja tikai trīs stundas. Ja sāka pūst stiprāki vēji, kas nebija retums, pasažieriem nācās vairākas dienas gaidīt ceļojumu un pēc tam uz jūras pavadīt sešas vai vairāk stundas, mokoties ar jūras slimību. Jaunie augstmaņi reti panesa stipro viļņošanos, un katra minūte kuģī šķita kā elle ar iepriekš nepazītām ciešanām. "Slims ar jūras slimību lielāko daļu ceļa. Tā ir visnepatīkamākā slimība, kādu iespējams iztēloties," 1775. gada februārī rakstīja kāds ceļotājs.
Tādēļ bieži briti izkāpa Francijas krastā ar netīriem krekliem un saburzītiem kamzoļiem, taču tik un tā dedzīgi vēloties drīzāk nokļūt vilinošajā Parīzes kultūras dzīvē. Vienu vai divas naktis viņi parasti palika Kalē - visbiežāk lielajā "Dassein's" viesnīcā, kur varēja noīrēt arī karieti un zirgu.
Iemaksājot noteiktu naudas summu, karieti varēja izmantot visa Eiropas ceļojuma laikā un atvest atpakaļ uz Kalē mājupceļā. Vēlāk ceļotājs varēja noīrēt zirgus un kučierus dažādās stacijās, kas pie daudziem Eiropas lielajiem ceļiem bija izvietotas aptuveni ik pa desmit kilometriem. Sākot ar 18. gadsimta vidu, Francijas varas iestādes izdeva tam laikam detalizētas kartes ar atzīmēm, kur atrodas šīs stacijas.

Vairāk lasi žurnāla septembra numurā!