Cietuma burtnīcas

Ilze Grīnuma

Latviešu folkloras krātuvē, muzeju un bibliotēku krājumā glabājas savdabīgs vēstures materiāls - klades un burtnīcas, kuras savulaik piederēja cietumniekiem. Ieslodzītie tur rakstīja mīļākos dzejoļus un dziesmas, grāmatās izlasītus domugraudus, vēstuļu un referātu melnrakstus un to visu papildināja ar krāšņām ilustrācijām. "Cietuma folklora" ir maz pētīta, bet interesanta lasāmviela.

"Ja restotās durvis spēj iesprostot visu, tad idejai tās nespēj darīt nekā - nav vēl bijis tāds cietums, kurā varētu ieslodzīt domu," - tā kādā no Rīgas Centrālcietuma kamerām 1934. gada 27. jūnijā savā kladē raksta ieslodzītais Alberts Kohs. Zem ieraksta viegli ar zīmuli uzvilktas durvis ar tik zīmīgo "aci" un restots logs. Koha klade ir viena no nedaudzajām, kas nonākusi muzejos un krātuvēs, lai raksturotu to, ko literatūrzinātnieki sauc par "cietuma folkloru" vai "cietuma burtnīcām". Literatūrā šie jēdzieni nav skaidri definēti un par šiem gana savdabīgajiem materiāliem nav arī pētījumu.

Katram cietumniekam pa kladei
Vecākās burtnīcas ir sarakstījuši ieslodzījumā nonākušie 1905. gada revolūcijas dalībnieki, savukārt plašāku ieskatu to saturā var gūt no starpkaru Latvijas laika. Lielākais zināmais cietuma folkloras krājums atrodas Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu folkloras krātuvē - deviņas papīra mapes pa divām trim kladēm katrā. Rīgas Centrālcietuma ieslodzītie tajās rakstīja pagājušā gadsimta 20.-30. gados. Neliels skaits burtnīcu glabājas lielākajās bibliotēkās un muzejos, kā arī Latvijas Valsts vēstures arhīvā.
Par to, ka katram ieslodzītajam pienācās papīrs personīgajiem pierakstiem, savās piezīmēs raksta revolucionārs Jānis Petrovičs. Savu biezo kladi tikko saredzamiem burtiem viņš rakstījis laikposmā no 1912. līdz 1914. gadam, esot Rīgas pagaidu katorgas cietumā. Burtnīcas vai klades lapas pirms izsniegšanas cietuma uzraugi sanumurēja un cauršuva ar diegu. Saskaitīto lapu skaitu viņi norādīja pēdējā lappusē, kur ierakstīja arī izsniegtā "dārguma" īpašnieku. Noteikumi paredzēja, ka papīrs izmantojams cietuma mācībām un ierakstiem krimināllietas sakarā. No klades nedrīkstēja pazust neviena lapa, kā arī parādīties ieslodzījumu diskreditējoši ieraksti. Burtnīcu saturu regulāri pārbaudīja un, atklājot pārkāpumus, tās konfiscēja.
Šī vēl Krievijas impērijas diktētā kartība acīmredzot lielā mērā bija spēkā arī starpkaru Latvijā, par ko liecina Latviešu folkloras krātuvē glabātās klades. Arī tās ir izsniegtas pēc līdzīgas kārtības - strikti uzskaitot katru lappusi. Noteikumi par mācībām, visticamāk, vairs nebija spēkā. Katrs to izmantoja pēc saviem ieskatiem ar jau minēto nosacījumu, ka pierakstu saturs nav vērsts pret ieslodzījuma vietu. Piemēram, Viktora Kalēja kladē ir ieraksts, ka tā uz mēnesi konfiscēta nepieklājīgu karikatūru dēļ.

Kuplejas un Dievpalīgs
Likumsakarīgi, ka revolucionāru rakstīto pierakstu saturs krasi atšķiras no pagājušā gadsimta 20.-30. gadu cietumnieku folkloras. Tas ir tāpat, kā salīdzināt "Mosties, mosties reiz, svabadais gars" ar "Dažu skaistu ziedu". Savukārt Jāņa Petroviča pieraksti satura ziņā, šķiet, ir izņēmums arī starp revolucionāru kladēm. Te ir desmitiem lappušu garas pārdomas par Raini, izraksti no Kārļa Marksa, Frīdriha Nīčes, Ļeva Tolstoja darbiem, detalizēti konspekti pasaules vēsturē, ieskats romiešu mitoloģijā, kāda stāsta melnraksts.
Starpkaru Latvijas Centrālcietumā rakstītās burtnīcas vairāk līdzinās savulaik tik populārajām dziesmu un dzejoļu kladēm. "Dažu skaistu ziedu", "Krizantēmas" un "Brūklenājs" - teju katras klades neatņemama sastāvdaļa. Netrūkst arī sentimentālu dzejoļu un visai primitīvu rīmju, piemēram:
Kad es gāju vēl skolā
Ar īsām biksītēm,
Man brūte bij' Ella
Ar sārtām lūpiņām.
Tikai retajā burtnīcā izlasāms vai skatāms kaut kas līdzīgs mācību pierakstiem, kas bija viens no nosacījumiem pēcrevolūcijas laikā. Kāds ieslodzītais sastādījis primitīvu vārdnīciņu ar populārākajiem latīņu, itāliešu un franču izteicieniem, savukārt citā vairāku lappušu garumā rēķināti dažādi matemātiskie vienādojumi.
Arī tiem, kuriem kuplejas un populārās galda dziesmas negāja pie sirds, valsts dotais rakstāmpapīrs bija nopietns laika īsināšanas veids. Labs piemērs šeit ir kāda Jāņa Ozola klade, kurš papīru izmantojis līdz "tā pēdējam elpas vilcienam" - sīkā rokrakstā ir aprakstītas arī vāku iekšpuses. Ozols, šķiet, bez īpašas selekcijas pārrakstījis pieejamās grāmatas, laikrakstus vai, piemēram, kādu tautas kalendāru. Viņa kladē var izlasīt gan par to, kā pasargāt mazu bērnu no dažādām slimībām, piemēram, rahīta un avitaminozes, gan sīki un smalki uzzināt, kādas zvaigznes un zvaigznāji redzami naksnīgajās debesīs. Savukārt Alfrēda Mālkalna kladē apskatīti dažādi ticējumi un tautas folklora. Te, piemēram, var izlasīt, ka pie "ļoti veciem un īstiem latviešu māņiem pieder bērza godināšana no jaunu meitu puses - bērzu viņas tur it kā par savu bāleliņu, kas izved viņas tautās un aizsargā svešajās dzīvesvietās".

Vairāk lasi žurnāla ILUSTRĒTĀ PASAULES VĒSTURE decembra numurā!