Mēs vācu, viņš – krievu pusē

Autors: Ilze Dīķe

Kārļa Dīķa pirmās bērnības atmiņas saistās ar Otrā pasaules kara, precīzāk, "Kurzemes katla", laiku Nīcas pagasta "Dīķu " māju apkaimē. 1944.-1945. gadā viņam bija pieci seši gadi. Var diskutēt, cik daudz un precīzi iespējams atcerēties vairāk nekā 60 gadu senus notikumus... Un tomēr - šīs gados cienījamā kunga atmiņas ļauj nojaust, kā karalaiks izskatījās, raugoties bērna acīm. Publicējam dažus fragmentus no Kārļa Dīķa stāstījuma mazmeitai.

1. Nomaskēta mašīna zem ozola
Manās mājās mitinājās kādi desmit vācu karavīri. Es iedraudzējos ar šoferi Ēriku. Viņa smagā mašīna stāvēja nomaskēta mūsu sētā zem ozola. Tā bija aplikta ar bērziem, lai lidmašīnas no gaisa neredz. Viņš veda frontiniekiem pārtiku, laikam uz Bārtu. Atceros, ka lielie vācu kungi nāca karavīrus bārt, jo tie pārāk skaļi uzvedās. Mūsu mājās zaļumballes rīkoja gandrīz katru vakaru. Cilvēki nāca no visām malām. Kādas tik' dziesmas nedziedāja! Vācieši nebija nekādi gauneri, nu, skopuļi. Viskautko mums deva, it īpaši konfektes. Tās mums, bērniem, vienmēr bija papilnam. "Šeidleros" dzīvoja kāds vācu virsnieks, pakāpi tā īsti vairs neatceros, un viņam bija vilku sugas suns. Viņš suni sūtīja uz mūsmājām, kad kaut ko ievajadzējās. Suns bija ļoti gudrs. Nākot pie mums, tam zobos bija mazs katliņš, vienmēr pilns ar konfektēm. Māte tās izņēma, ielēja pienu vai krējumu, vai arī ielika sviestu. Tad katliņu ielika sunim zobos, un tas lēni, prātīgi gāja atpakaļ pie saimnieka. Reizēm dabūjām arī frontinieku ēdienu. Tas gan bija garšīgs! Dažādas zupas, plūmju un citi ievārījumi. "Laugaļos" dzīvoja kāds vācu ģenerālis un viņa pavārs. Kādas kūkas viņš cepa! Neviena sieva tādas nemācēja cept.

2. Izslapstās no karaklausības
Mana māte bija tā sauktā desmitniece - kaut kas līdzīgs pastniekam mūsdienās. Noteiktā teritorijā iecēla vienu desmitnieku, kura uzdevums bija iznēsāt dažādas kvītis un paziņojumus. Svarīgus paziņojumus un avīzes māte gan nenesa, to darīja tāds Eglītis, kurš bija galvenais. Tas vīrs gan bija "pirdienvācietis" - uzvārds latvisks, bet pēc tautības tīrs vācietis. Mātei vajadzēja arī iznēsāt pavēstes par iesaukšanu leģionā. Tādu paziņojumu viņa nesa arī "Mārtiņu" Andrejam, bet viņš tēloja muļķi. Andreja mātes nebija mājās, mana māte teica, lai viņš paraksta. A ko šis? Krata galvu, buldurē "nē, nē", neparaksta. Viņa māte Andreju pa visām komisijām aiz rociņas izvadāja, un neviens neuzķēra, ka nav muļķis, bet tikai tēlo. Arī Šeidlers izslapstījās - pa bēniņiem, pagrabu, pagulti. Viņu arī leģionā nepaņēma. Ja karš būtu gājis ilgāk, ko tad? Šeit taču visas malas bija pilnas vāciešu.

3. ...bija tādi šķembu sakapāti
Gandrīz katru nakti varēja dzirdēt, kā bombardē. Krievu lidmašīnas lidoja pāri mūsmājām uz Liepājas pusi no Vācijas sūtītos kuģus likvidēt. Līdzko izdzirdēja lidmašīnu rūkoņu, vācu karavīri, kuri mūsu mājā mitinājās, mūs visus izveda ārā aiz staļļa - pēc iespējas tālāk no mājas, lai paliekam dzīvi, ja gadījumā kādu bumbu uzmet. Tad varēja redzēt, kā bombardē: kur bumbas krita, tur bija tik gaišs kā dienā, un vēl tā skaņa... Tepat aiz "Cīruļiem" vajadzētu būt redzamām bumbu bedrēm. Vienam krievu pilotam pakaļ sāka dzīties vācu lidmašīnas. Šim palika pa karstu, jo tieši pie "Cīruļiem" stāvēja arī zenītlielgabali. Lai ātrāk aizbēgtu, viņš vienu bumbu nometa uz lauka pie "Cīruļu" mājas un otru turpat mežiņā pie pašas mājas. Gadījās arī kritušos redzēt. "Laugaļos" reiz divus ieveda, bija tādi sakapāti - vai no šķembām, vai arī sašauti, tādi zili palikuši. Vēl vienu bojāgājušo redzēju pēc kara tajā pavasarī, kad vācieši kapitulēja. Upmalā zālēs bija iznests. Tas bija noslīcis. Viņš ar trim biedriem laivā bija airējies pāri upei, gājis ledus... Trīs izglābās, bet viens noslīka, turpat viņu arī apraka.

4. Visi pierakstīti "hauslistē"
Vācu laikā mums deva tādus papīrus, uz kuriem rakstīts - Haus Liste. Tur pierakstīja visus mājas iedzīvotājus. Mēs bijām liela ģimene - deviņi cilvēki: tēvs, māte, mātesmāte un bērni - Anna, Jānis, Arvīds, Alīda, es, Ausma un Andrejs. Andrejs aizgāja pie kāda saimnieka par puisi. Kādu laiku nezinājām, kur viņš atrodas, jo saimnieki bija no frontes līnijām bēguši uz Rucavas pusi un Andrejs līdz ar viņiem. Tā nu iznāca, ka mēs bijām vācu, bet viņš - krievu pusē.
Deva arī papīrus, kur bija noteikts, cik daudz drīkstam dzirnavās malt, un daļu vajadzēja atdot vācu karavīru vajadzībām. Nodevas vāciešiem bija jāmaksā, bet to lielums bija atkarīgs no ģimenes lieluma. Mums tās nebija jāmaksā, jo bijām daudz.

***
Nīcas vidusskolas 12.b klases skolniece Ilze Dīķe ir viena no diviem žurnāla "Ilustrētā Pasaules Vēsture" rīkotās akcijas "Meklē vēstures aculieciniekus!" uzvarētājiem (iepriekšējā numurā varējāt iepazīties ar Paula Pierhuroviča darbu). Ilze pierakstīja un žurnālam atsūtīja vectēva Kārļa Dīķa atmiņas par ikdienas dzīvi "Kurzemes katlā" Otrā pasaules kara laikā. Stāstam bija pievienotas dokumentu kopijas, kas lieliski raksturo šo laiku. Ilze tos atradusi, kad kaimiņi - Laukgaļu ģimene - jaukuši nost savas vecās mājas "Mārtiņus". "Man šie papīri šķita vērtīgas laika liecības, kas jāsaglabā. Un kaimiņi man tos atdeva," pastāstīja Ilze. Tieši šīs dokumentālās liecības ļāva viņai nopelnīt akcijas uzvarētājas godu.
"Citiem bērniem vecvecāki stāsta pasakas, es savā bērnībā to vietā klausījos opīša stāstus par senākiem laikiem," sacīja Ilze. Tā viņai pašai arī radusies interese par vēsturi. Ilze izlēmusi pierakstīt vectēva atmiņas, jo bijusi pārliecināta - viņa uzzinās visdažādākās detaļas par kara laiku, jo opim ir ļoti laba atmiņa. Kas pašai šķita visinteresantākais? "Es pirmo reizi ieraudzīju opīša albumu - savu vecvecāku fotogrāfijas, vectēva fotogrāfijas no laikiem, kad viņš dienēja Padomju armijā un citas. Izrādījās, ka albumā ir bilde, kurā redzams viņa tēvs Ansis Dīķis zirgā un pilnā ekipējumā dienesta laikā," tā Ilze