Puika Jurka padomju armijā - vēstules uz mājām

Svešas vēstules lasīt nedrīkst – to zina visi. Tomēr reizē korespondence ir lieliska laikmeta dokumentāla liecība un vēstures avots. Tāda ir arī sarakste starp Padomju armijā obligātajā karadienestā iesauktajiem puišiem un mājiniekiem. Šīs vēstules, kas uzticētas “Ilustrētajai Pasaules Vēsturei”, nekad nav bijušas domātas svešām acīm. Tās 1978.-1980. gadā savai mammai no armijas rakstīja jautrs, azartisks, neformāli domājošs puisis, kas tikko bija pabeidzis mākslas skolu – Juris Galvāns, metālmākslinieks, kas joprojām dzīvo un strādā Siguldā. Viņa vēstules lieliski ataino tālaika Padomu armijas bieži vien absurdo un bezjēdzīgo sistēmu, raksturo karavīru ikdienu un neformālās attiecības. Humors kalpo par aizsargmasku – pirmkārt mājiniekiem, lai viņi neuztrauktos.

“žiletes es saglabāju, vēlāk ar tām griezu speķi”
 1978.gada maijs
  Sveika, māmiņ!
Esmu Kaļiņingradā, tupu karantīnā, izeju jaunkareivju apmācības kursu. Esmu formā ar tankistu zīmotnēm, tātad – laikam uz bruņumašīnām. Apmēram 7. jūnijā būs zvērests, 15:00 sākas drūmie manevri. Laikam skaitos pie Ļeņingradas pulka štāba. Adresi rakstīt nav nozīmes, jo galīgi nekas nav zināms, kur es būšu.
Vietējie virsnieki kā krituši uz čekankām, velk no seifiem un skapjiem savus darbus un iztaujā mācīto jaunkareivi.  Esmu jau stāvējis pie tumbočkas un no galvas mācījies ustavus. Pārliecinoši notēloju, ka vāji saprotu krieviski, tā kā staršina bija apmierināts ar to, ka varēju aptuveni atstāstīt to, ko citi mācās vārds vārdā.
Gulēt 22.30, jāceļas 6.00; beržam grīdas, soļojam, vingrojam, mācāmies ustavus. Reiz dabūju štrāpi  par smiešanos posļe otboja, dabūju pumpēties. Baro ar putrām, diezgan švakas, bet, ja grib, vēderu var pielikt. (..)
Rīgā komisariātā bija divas kratīšanas, atņēma nažus, dakšas, žiletes, stiklus. Žiletes es saglabāju, vēlāk ar tām griezu speķi. Komisariātā ceļam izdalīja piecus rubļus, bet Kaļiņingradā sadales punktā veči pēdējos grašus atņēma, jo nebija citas iespējas tikt uz tualeti, bet dienu nīkt un ciest nav iespējams.
Šeit vajadzīga ir zābaku birste, sprādžu pucējamais, apkaklītes ziepes un bārdas griežamais, pārējais tiek konfiscēts. Sadales punktā sarīkojām drēbju plēšanu. Vienā mirklī pārvērtāmies skrandaiņu armijā. Bikses man bija līdz celim čupā, kurtkai kabatas un mugura noplēstas. Daļā nevarēja dabūt formu un viens idiots lika skrandas sašūt. Dabīgi, ka šito joku es kaut kā apgāju. Daļā nav neviena pazīstama, vispār dzīvot var.
Čau, rakstīšu, kad ies sūdīgi!

“vaktē tornī stāv mana mūmija no dēļa un šineļa...”
 1978. gada vasara
   (..) Pašreiz stāvu vaktē pie telefoniem. Ar gulēšanu švaki – trīs diennaktis ap trim stundām. Tagad skaitos īsts zaldāts. Baigs dūcis pie sāniem, ik pēc divām stundām jāiet stāvēt tornī. Skaitos remontrotā. 4. jūnijā nodevu svinīgo zvērestu pie tanka pieminekļa un savus vārdus apstiprināju ar parakstu. Tai dienā piešķīra pirmo brīvo pēcpusdienu, iepazinos ar zooparku, nedaudz ar pilsētu, biju pie fotogrāfa. Esmu nelielos parādos.
    Otrā dienā aizdzina visu rotu kaut kādos krūmos uz Jantarnajas pusi, sākam sagatavot vasaras nometni sev un kājniekiem. Nodzenamies krietni, jo trīs jaunos zaldātiņus komandē visi, sākot ar vienkāršu stariku. Trakākais, ka bieži dod idiotiskus darbus. Tā veselu dienu ar lāpstu rakām taisnus grāvīšus pļavā, lai kājniekiem būtu, kur līdzināties. Otru visu dienu ar lāpstu nācās pļaut zāli, tā kā ķepas tulznās, bet prieka nekāda. Ceļam milzu telti – ēdnīcu, roku tualeti astoņsimt dibeniem.
   Ar ēšanu švaki – norma un viss, pat maize ar normu. Pārtiekam tikai no putrām, daudzas no tām pirmo reizi redzu. Apetīte lieliskā, tā kā sariju jebkuru pavāra brīnumu. Ļoti lūdzu, atsūti bārdas agregātu un pretodu smāķi trim mēnešiem, kamēr būšu mācībās un remontēšu tankus. Neesmu pretī, ja atradīšu kādu ledeni vai citu tamlīdzīgu deficītu. (..)
Veči pārāk nelec uz auguma. Kaut gan pēc ēšanas jāmazgā pieci veču katli. Bija konflikts ar manu seržantu, dabūju narjadu par to, ka nenodzinu bārdu. Staigāju trīs dienas kā partizāns, visi savas žiletes taupa, bet manas nospēra.
Rotā ir viens latvietis un viens igaunis, ar tiem tīri labi satieku. Ir jau arī pretīgi rupuči, no tiem izvairos, jo, ja sadotu pa galvu, saceltu visus večus pret sevi. (..) Vispār dzīvot var, ja cenšas grozīties. Vaktē tornī stāv mana mūmija no dēļa un šineļa, tumsā gaužām līdzīga. Pats apakšā mierīgi snauduļoju.
Atsūti kādas avīzes, arī “Literatūru un Mākslu”. Uz lauka baigi vajag zābaksmēru, jo vakar pirmo reizi lija, zābaki visu dienu mirka un nu ir cauri slapji. Nosalām kā lopi zem lietus, vienīgais siltums zem deķa un šineļa. Labi būtu, ja kāds smāķis, lai tulznas ātrāk sadzīst, bet ja nav, nevajag. Atsūti plāksteri rullītī.

“Paku ver vaļā priekšnieku klātbūtnē, lai nebūtu šņabīši”
1978. gada augusts
Sveiki, dārgie vecīši!
Paka atnāca pilnīgi neskarta. Dabīgi, ka no daudz kā šķīros, lai nebūtu jābojā attiecības ar daudzajiem dembeļiem. Speķi gan saglabāju vēl līdz šim brīdim un pa kluso, uz vakti stāvot, pamazām šķēlēju. Jāteic – lielisks, ja būtu vēl gurķis un pipari, tad būtu kā paradīzē. Paku ver vaļā priekšnieku klātbūtnē, lai nebūtu šņabīši. Priekšniekam atdevu žiletes, jo pats agregāts sen kā nosperts un tagad man ir eleganta mašīna.
Naudu saņemu vienmēr, uz pilsētu netieku – noēdu tepat bodē, maksāju par fotogrāfijām. Ja grib piebraukt dembelim, augstu kotējas cigaretes “Elita” un “Rīga”.  
Nupat jau labu brīdi stāvu vaktē, guļu trīs stundas diennaktī, ciest var. Grūtākais naktī, jo nedrīkst nekur pieslieties, tad uz galvošanu aizmigšu. Tumsā skraidu, bauroju šlāgerus, metu nepārtraukti ar akmeņiem pa ezeru, kurš kā reiz ir krietna sviediena attālumā, baidu vietējos krieviņus. (..)
Pamazām sāk beigties mācības un sāk vest tehniku atpakaļ, priekšā baigais lopu darbs – viss ir jāmazgā, jātīra, jāizjauc, jāsaeļļo, jāsaliek. (..)
Ar korespondenci lieliski, esmu rakstījis ne vairāk kā piecas vēstules, saņēmis baigo čupu. Neskopojies ar literatūru, šeit atradu vecas avīzes no dzimtenes, lasīju tās kā vēstules no mājām, pat tādas lietas, kam mājās nepievērsu īpašu uzmanību. Tā tagad esmu labi informēts par to, kā lauku mehanizatori gatavojas 78. gada pavasara sējai...
Baigā garlaicība un vienveidība, esmu labi informēts, kas būs labu laiku uz priekšu- dabīgi!- bez izmaiņām, tas pats, kas pašreiz. Domāju, ka jāsāk iedziļināties angļu mēlē, varbūt atsūti kādu avīzi vai grāmatiņu, noteikti vārdnīcu, vismaz būtu, uz ko vērst savu domu. Starp citu, dzīvsvars pieaudzis par 1 kg 200 gr, garums 2,5 cm virs papīros fiksētajiem. (..)
Paliek sveiki, dārgie vecīši! Lielā cieņā te gurķi un tomāti, tā kā ražojiet vsjo dļa fronta (visu frontei – red.)