Skotijas unikālā bāka

SKOTIJAS UNIKĀLĀ BĀKA

Bīstamais Belrokas rifs Skotijas austrumu piekrastē ir jūrnieku ļaunākais murgs. Pie tā ik gadu nogrimst neskaitāmi kuģi, līdzi paņemot simtiem vīru dzīvību. Ideja uzbūvēt bāku daudziem šķiet utopiska - lielāko diennakts daļu Belroka atrodas vairākus metrus zem ūdens. Tomēr 1807. gadā izdomas bagāts inženieris ķeras pie problēmas risināšanas...

Kad kāda airu laiva agrā 1807. gada 18. augusta rītā piestāja pie Belrokas klintīm, debesīs nebija ne mākonīša. Paisums tobrīd atkāpās, bet lielākā daļa garenās klints joprojām atradās zem ūdens. Tāpēc vīri nolēma vēl brīdi palikt laivā. Gaidot bēgumu, vēja izpurinātie vīri izdzēra pa glāzei ruma un izkliedza četrkārtīgu "urrā!" Belrokai un projektam, ko viņiem vajadzēja īstenot: uzbūvēt bāku uz kailās, vēju plosītās klints saliņas, kas lielāko diennakts daļu nemaz nebija redzama.
Pulksten sešos jūra bija atkāpusies tiktāl, ka vīri varēja izkāpt uz klints. Daži sāka attīrīt aļģes, kas padarīja klintis slidenas un bīstamas staigāšanai. Citi sāka ar pūlēm urbt caurumus vietās, ko norādījis inženieris Roberts Stīvensons.

Simti zaudē dzīvību pie rifa
Belrokas rifs daudzus simtus gadu bija īsts jūrnieku bieds. Tas atrodas 18 kilometru attālumā no Skotijas austrumu krasta, un tam garām ved bieži izmantotais kuģu ceļš uz Skotijas galvaspilsētu Edinburgu.
Nodevīgais, aptuveni 435 metrus garais klints rifs paisuma laikā guļ paslēpts kādus 3,5 metrus zem ūdens līmeņa. Ja kuģi te gāja paisuma laikā vai naktī, apkalpe rifu bieži pamanīja par vēlu. Tāpēc pie Belrokas bija nogrimuši daudzi kuģi, viltīgo klinšu dēļ simtiem jūrnieku zaudēja dzīvības.
Kā vēsta leģenda, kāda klostera brāļi savulaik uz klinšu saliņas novietojuši zvanu (bell - angļu val.), taču tas kādā brīdī pazudis. Tagad palicis tikai nosaukums Belroka (Zvana klints).

Vienā dienā katastrofā cieš 70 kuģi
Pirmoreiz priekšlikums uzbūvēt Belrokā bāku tika izteikts 1793. gadā, bet šo ideju ātri noraidīja. Tās īstenošana šķita pilnīgi neiespējama. Taču 1799. gada ziemā viena vienīga vētra pie Skotijas krastiem izraisīja 70 kuģu katastrofas, un daudzās nelaimes no jauna uzjundīja debates par bākas nepieciešamību. 28 gadus vecais inženieris Roberts Stīvensons pēc paša iniciatīvas devās uz Belroku, izmērīja klinti un paņēma iežu paraugus. Pēc neilga laika jaunais vīrietis ar savu plānu iepazīstināja komiteju, kas nodarbojās ar drošību uz jūras.
"Gar visiem Lielbritānijas krastiem nav bīstamākas vietas, un nav arī citas vietas, kur risinājums būtu tik nepieciešams," vēstulē rakstīja Stīvensons.
Komiteja zināja, ka Robertam Stīvensonam jau ir izdevies uzbūvēt vairākas bākas, kuru celtniecība bijusi ļoti sarežģīta. Tomēr komitejas locekļi noraidīja priekšlikumu celt bāku Belrokā. Darba izmaksas sasniegtu 42 000 mārciņu - tā bija pārāk liela nauda. Turklāt komitejas locekļi īsti neticēja, ka iespējams kaut ko uzbūvēt uz klinšu saliņas, kas parādās virs ūdens tikai dažas stundas dienā.
Projektu nolika malā līdz pat 1804. gadam, kad kāds karakuģis uzskrēja tieši virsū Belrokai un nogāja dibenā, paņemot līdzi dzelmē 491 vīru. Katastrofa izsauca lielu sabiedrības sašutumu, un divus gadus vēlāk komitejai bija gatavs plāns bākas finansēšanai. Pa šo laiku Roberts Stīvensons bija turpinājis darbu pie savas idejas un izstrādājis detaļas, kas palielināja komitejas ticību projektam.

Strādnieku bāze uz kuģa
Līdzko Stīvensons sāka meklēt cilvēkus projekta īstenošanai, tūlīt pieteicās daudz strādnieku, lai arī visi zināja, ka Belroka ir pilnīgi kaila un ļoti bīstama darba vieta.
Pirms darbu sākšanas pie Belrokas noenkuroja kuģi. Uz tā 60 vīriem vajadzēja pavadīt garās stundas, kamēr strādāt nebija iespējams paisuma dēļ. Inženieris Roberts Stīvensons plānoja pēc iespējas ātrāk salā uzcelt augstu piramīdas formas koka bāksignāla pagaidu konstrukciju. Pateicoties šai konstrukcijai - navigācijas zīmei -, jūrnieki beidzot laikus pamanīs ienīsto rifu. Taču galvenokārt tā dos strādniekiem patvērumu un aizvēju, lai viņi varētu strādāt vairāk stundu pēc kārtas un nezaudētu laiku, iroties turp un atpakaļ uz savu līgano bāzi - kuģi.

Kalējs strādā ūdenī
Darbam uz rifa sekoja ziņkārīgi burātāji. Vīri parasti varēja efektīvi strādāt tikai pāris stundu, pirms atkal sākās paisums.
Kāds kalējs uz klints uzstādīja laktu un ēzi. Viņam bija darba pilnas rokas, labojot darbarīkus, - saskarē ar cietajiem iežiem, strādnieku cērtes un rokas urbji ātri nodila. Daždien kalējam bija tik daudz darba, ka viņš nenovāca savu smēdi, iekams paisuma ūdeņi sasniedza viņa ceļgalus. Vienīgi lakta varēja palikt uz saliņas - tā bija tik smaga, ka viļņi to nespēja aiznest. Visu pārējo aprīkojumu katru dienu vajadzēja novākt un kaut kā iestūķēt pilnajās laivās.
Daždien vīri vispār nevarēja sākt darbu, jo vētra trakoja tik stipri, ka viļņi vēlās pār salu arī bēguma laikā. Šīs garās dienas strādnieki aizvadīja uz kuģa, bieži vien stiprās jūras slimības lēkmēs. Pirmajā vasarā uznāca kāda ilgstoša vētra. Strādnieki bija spiesti pārtraukt darbu un 10 dienas pavadīt uz kuģa līganā klāja.
Arī mierīgās dienās darba laiku noteica jūra. Plūdmaiņas notika divas reizes dienā dažādos laikos, un vīriem visu diennakti bija jābūt gatavībā un jāķeras pie kalšanas, urbšanas un ciršanas, tiklīdz bēgums to atļāva.
Lielākā daļa strādnieku bija dziļi ticīgi ļaudis, tāpēc viņiem radās konflikti ar Stīvensonu, kurš pieprasīja visiem strādāt arī svētdienās, lai lietderīgi tiktu izmantots ik brīdis, kad jūra atļāva būvēt tik svarīgo bāku. Sākumā vīri kategoriski atteicās doties darbā svētdienās, bet vēlāk pieņēma inženiera prasību, jo Stīvensons viņiem iegalvoja, ka bākas būvi var uzskatīt par kristīgu darbu. Bāka taču glābs dzīvības, un Dievs šādā gadījumā nesodīs par svētdienas baušļa pārkāpšanu.

Laivu aiznes jūrā
Dienu pēc dienas darbs uz klinšu saliņas lēnām gāja uz priekšu, taču netrūka arī dramatisma. Kādā dienā nogurušie vīri pamanīja, ka viena no airu laivām ir aiznesta jūrā. Pēkšņi 30 cilvēkiem bija palikušas tikai divas laivas, bet ūdens cēlās un vējš pieņēmās spēkā. Laivās pietika vietas tikai 20 vīriem, un pēc neilga brīža salu jau klās ledains jūras ūdens.
Robertam Stīvensonam no šausmām izkalta mute. Vīri stāvēja nolaistām rokām, viņus sāka mākt izmisums... Taču tad viens no strādniekiem pamanīja, ka pasta laiva, kas regulāri veda vīriem vēstules, sagadīšanās pēc ir ceļā uz Belroku. Pastnieks dabūja rokā aizpeldējušo laivu, un vīri pēdējā brīdī izglābās. Nākamajā dienā 18 strādnieki atteicās doties uz Belroku. Stīvensonam tomēr izdevās viņus pierunāt turpināt darbu, tomēr šis incidents nepalika bez sekām. Inženieris saprata, ka viens vienīgs pārsteidzīgs lēmums vai nelaimīga apstākļu sakritība viegli var izpostīt visu projektu.
Par spīti smagajiem apstākļiem, vīriem izdevās uzsliet 14 metrus augsto bāksignāla konstrukciju, pirms 1807. gada oktobrī darbā iestājās pārtraukums slikto laikapstākļu dēļ. Konstrukciju turēja stipri statņi, kas bija piestiprināti pie klints ar skrūvēm un tālāk nostiprināti ar trosēm. Tagad strādnieki konstrukcijā varēja ieklāt koka grīdu un iekārtot telpas, ko vajadzības gadījumā izmantot par patvērumu, jo tās atradās virs paisuma ūdens līmeņa. Kalējs bija vienīgais, kurš drīkstēja šajā pagaidu būvē apmesties uz pastāvīgu dzīvi. Tur viņš tagad strādāja sausām kājām.
1808. gada ziemā laikapstākļi Ziemeļjūrā bija tik slikti, ka darbus vajadzēja pārtraukt. Pirms īsā darba sezona beidzās, strādnieki uz klints bija paspējuši iezīmēt un daļēji nolīdzināt apļa formas laukumu, kur pacelsies pati bāka. Izmantojot cērtes un āmurus, ar lielām pūlēm viņi cirta cieto klinti gabalu pēc gabala.

Vairāk lasi žurnāla „Ilustrētā Pasaules Vēsture" maija numurā!