"Vēstures aculiecinieki" - Krievijas latvieša ceļš uz tēvzemi

Friča Valdmaņa dzīvesstāstā atspoguļojas tā saucamo Krievijas latviešu liktenis. Viņš dzimis 1924. gada 12. maijā toreiz Ļeņingradas, tagad Novgorodas apgabala Čudovas rajonā. Dzīvojot svešumā Fricis Valdmanis prata saglabāt latvietību. Bērnībā viņš pieredzēja 30. gadu kolhozu skarbumu, bet Staļina represiju laikā zaudēja māti. Otrā pasaules kara gaitas Frici Valdmani atveda uz tēvzemi... Viņš joprojām dzīvo Jelgavā, kur aizvadījis darba gadus kā Jelgavas autobusu parka šoferis. Lūk, ko par savu dzīvi stāsta pats Fricis Valdmanis!

1. stāsts
Kolomova - maza Latvija
Latviešu apdzīvotā vieta Krievijā ļoti atgādināja mazu Latviju, pat mājas tur bija celtas kā tēvzemē. 1924. gadā šo vietu vēl sauca par Kolomovu, bet pēc Otrā pasaules kara pārdēvēja par Zujevu - par godu padomju armijas leitnantam, kas šeit gāja bojā. Manas dzimtās mājas atradās apdzīvotās vietas centrā, caur kuru stiepās lielceļš Maskava-Ļeņingrada. Tuvējā apkārtnē bija veikals un divas baznīcas.

2. stāsts
Kāpēc es piedzimu Krievijā?
19. gadsimta otrajā pusē Latvijas teritorija ietilpa Krievijā. Latvieši visos laikos vēlējušies tikt pie savas zemes, bet dabūt to dzimtajā Kurzemē bija grūti. Tādēļ mans vecaistēvs, tāpat kā daudzi citi latvieši, savu iedzīvi sakrāva ratos, iejūdza zirdziņu un devās uz Krieviju pēc apsolītās zemes. Tikai govi nevarēja ņemt līdzi, jo tā nav liela gājēja. Kad viņi nonākuši Kolomovā, uzcēluši pagaidu mītni. Viņiem piešķīra 15 hektāru stipri aizaugušas zemes. Tomēr sūrā darbā, izmantojot tikai vienu zirdziņu, zemi iekopa. Arī māju uzbūvēja no jauna - uz sešiem lieliem akmeņiem cēla guļbūvi. Es savu vecotēvu un vecomāti zinu tikai no nostāstiem. Jaunuzceltajā mājā piedzima mans tēvs, viņa brālis un divas māsas. Tēvs Fricis Valdmanis 13 gadu vecumā zaudēja dzirdi, jo saslima ar šarlaku, taču pamatiemaņas dzīvei apguva - prata lasīt, rakstīt, viņam bija trīs klašu izglītība. Protams, tolaik visi bērni palīdzēja tikt galā ar saimniecību.
Mana māte Zinaida Līkops piedzima Rīgā. Pēc vidusskolas viņa gribēja studēt augstskolā. Tolaik augstāko izglītību varēja iegūt Tērbatā vai Pēterburgā, un viņa izvēlējās otru. Liktenis mammu kādudien aizveda uz Kolomovu, kur viņa iepazinās ar manu tēvu. Lai arī zaudējis dzirdi, viņš spēja iepatikties mammai, jo bija izskatīgs un stalts. Drīz nācu pasaulē es - vienīgais bērns ģimenē.

3. stāsts
Paziņojums: turpmāk mācīsieties krieviski
Pretim manai mājai uzbūvēja jaunu skolu no guļbaļķiem, kas man kā bērnam likās ļoti liela, kaut gan tā bija tikai vienstāva ēka. Tā bija septiņgadīgā skola, kur vienā telpā mācījās divas klases. Atmiņā palikusi pirmā skolas diena. Toreiz man bija īsas bikses ar lielām kabatām, kurās biju ielicis pa ābolam, mugurā - paplāns praķītis. Mācības noritēja latviešu valodā. Tā kā netālu bija kūdras fabrika, kurā strādāja krievi, arī krievu bērniem bija sava skola, taču tikai četrgadīga. Tādēļ viņi nāca uz mūsu skolu turpināt mācības, valodu viņi saprata labi, dažiem bija grūtības ar izrunu.
Mācības latviešu valodā notika līdz 1938. gada pavasarim (tolaik mācījos 6. klasē). Kādu rītu skolotāja paziņoja, ka turpmāk mācīsimies krievu valodā, taču latviešu valoda un literatūra kā mācību priekšmeti paliks. Tas, protams, radīja sarežģījumus vielas apguvē. Skolotājus uzrunājām pēc krievu modes - Jānis Petrovičs, Aleksandrs Janovičs. Mana skolotāja Anete Petrovna Breča bija atbraukusi no Latvijas, kur strādāja Izglītības komisariātā.

4. stāsts
Četras govis aizdzina uz kolhozu
30. gados sāka veidoties kolhozi (kolektīvās saimniecības). Atceros, ka reiz ziemā, kad atgriezāmies no ciemošanās, redzējām, kā mūsu četras govis ved projām. Nevienam atļauju neprasīja, visas sadzina lielā šķūnī, kurā tās sala, jo ziemas bija aukstas. Latvieši savus lopiņus saudzēja.
Pirms kolhoza veidošanas notika tā saucamā budžu (turīgākie zemnieki, kas algoja darbaspēku) izsūtīšana. Budži īstenībā ļoti daudz strādāja, bet paši ar visiem darbiem netika galā, tāpēc ņēma palīgus. Mūsu ģimeni arī gandrīz ieskaitīja budžos, jo mums bija nolīgts gans, kurš pieskatīja četras govis un daudzās aitas. Toreiz no izsūtījuma uz Murmansku ziemeļos izsprukām sveikā. Pašu izsūtīšanu gan neatceros, jo man bija tikai seši gadi.
Kolhozu es drīzāk sauktu par komūnu. Mums vairs nekas nepiederēja un bija jāpārceļas uz izsūtītā Bērziņa māju, kurā sadzina vismaz sešas latviešu ģimenes. Blakusistabā dzīvoja sešu cilvēku Feldzeru ģimene. Vecaistēvs Ādams bija slims ar diloni un nemitīgi kraukājās un spļāva. Drīz slimība uzveica viņu un vēl divus ģimenes locekļus. Feldzeru saimniece vērsās pie ārsta pēc palīdzības, kurš atbildēja, ka vajag labu pārtiku - sviestu, krējumu, gaļu, bet nebija ne pārtikas, ne zāļu. Sākumā visas ģimenes ēdām kopgaldā, par trūkumu nevarēja sūdzēties, bet drīz pārtika beidzās.
Toreiz aukstās naktīs gadījās mājās ielaist pasildīties un paēdināt kādu ceļinieku vai trūkumcietēju. No viņiem reiz dzirdēju šausmu stāstus, ka Ukrainā tādi trūkumcietēji pat nolaupa un apēd mazus bērnus. Tādi bija tie trūkuma gadi.
Pēc kāda laika katrai ģimenei atdeva pa govij un varēja atgriezties mājās. Tagad brīnos, ka māja bija tāda, kādu to atstājām, - neviens to nebija izdemolējis.
Dzīve turpinājās, tagad visi strādāja kolhozā. Latvieši gribēja, lai kolhozu sauc "Latviešu strēlnieks", protams, krievu rakstībā, bet varas pārstāvji nosvītrojuši vārdu "latviešu". Mamma strādāja par kolhoza rēķinvedi. Lai gan abi vecāki strādāja, nopelnīto atdeva nodevās. Māte no darba atgriezās ar kulīti miltu, bet maizi no tā mazuma izcept nevarēja. Viņa cepa "ļepjoškas" (plāceņus) uz plīts virsmas, jo tauku nebija. Kaut gan ap māju zemes bija daudz, varēja apstrādāt tikai mazu pleķīti, kartupeļi pietika tikai rudenim.
Mammas tēvs šad tad no Rīgas atsūtīja paciņu, kurā bija zeltaina manna un cūkgaļa ar brūni spīdīgu ādiņu. Spilgti palicis atmiņā, kā nodomāju, ka Latvijā ir skaistas cūkas. Mannas putraimos bieži iekšā bija pieci rubļi.
Dažreiz pie mums pārtiku iegādājās skolotāji, kuriem maksāja algu. Tad mājās bija kāds rublītis.

5. stāsts
Kā es bērnībā Rīgu redzēju...
Man bija divi draugi. Reiz ziemā, kad sniegs bija sasnidzis ļoti biezā kārtā, kopā taisījām mājas zem sniega. Izdomājām, ka tām vajag arī logus: lējām uz pannas ūdeni, sasaldējām - logi gatavi! Kādu dienu vecākais no puikām mums jautāja, vai esam Rīgu redzējuši. Mēs, protams, neesam redzējuši, bet viņš gan esot. A, kā to var redzēt? "Nu ko", viņš teic, "jāpieliek mēle pie durvju kliņķa klāt..." Sacīts - darīts. Tā no Rīgas skatīšanās āda no lūpām bija nost. Bet vakariņās mamma deva kumeļa gaļas kotletes (tolaik zirgus neaudzēja, visus kumeļus apēda, jo nesaskatīja zirga labumu). Mamma vaicāja, kāpēc neēdu garšīgās kotletes, bet man bija bail atzīties, ka Rīgu skatījos. Mamma pati man par Rīgu - sapņu zemi - bija daudz stāstījusi, it īpaši par skaisto Ziemassvētku laiku, izgreznotiem skatlogiem.

6. stāsts
Ķieģelītis konfekšu vietā
Reiz vasarā pie kāda vietējā iedzīvotāja atbrauca ciemoties dakteris no Ļeņingradas, atveda maizīti, ko dēvējām par ķieģelīti tās kantainā izskata dēļ. Mēs to sagriezām sīkos kubiciņos, kas mums bija spēļu konfektes un šokolādes. Kā es griezu, tā asinsstrūkla gaisā! Labi, ka dakteris bija tuvumā. Puikas aizskrēja viņu pasaukt, dakteris roku apsaitēja. Kopš tās dienas man joprojām uz rokas ir rēta.

7. stāsts
Pēkšņi zaudēju mammu
1937. gada 4. decembrī pulksten 4 klauvēja pie durvīm, to labi atceros. Ieradās kāds armijas komandieris ar revolveri pie sāna un divi zaldāti ar garām šautenēm plecā. Parādīja aresta orderi mātei, lika, lai viņa ģērbjas, un sāka kratīšanu.
Tā gan nebija pamatīga. Manas skolas grāmatas neaiztika, par laimi neatrada arī manu pielādēto, ar sērkociņa kastīti aizdedzamo šaujamo.
Mammai lika silti saģērbties, bet viņai nebija nekā īpaši silta, ko uzvilkt, vienīgi tikko šūti, gari kokvilnas svārki, neatceros, vai velteņi bija. Ar to arī sveiki...
Es to visu tik ļoti pārdzīvoju, ka divas nedēļas gulēju ar augstu temperatūru un nemaz nerādījos skolā. Skolotāja nāca ciemos mani mācīt.
Pēc kāda laika pie mums dzīvot pārnāca tante, jo vajadzēja sievieti mājās. Aizbraucām uz Čudovas cietumu, kur mammu sākumā ieslodzīja. Tur varēja paciņu nodot. Pēc paciņu nodošanas mums iedeva atbildi ar saņēmēja parakstu. Vienmēr bija paraksts "Mamma", pēdējā reizē - tikai "Ma".
Vēlāk māti pārsūtīja uz citu cietumu, kur paciņas vairs netika pieņemtas. Drīz atnāca paziņojums, ka māte notiesāta uz desmit gadiem bez tiesībām sarakstīties.
Pēc kara, kad desmit gadi jau bija pagājuši, pats dzīvoju Jelgavā un sāku interesēties par mammu, rakstīju uz Krievijas avīzēm. Saņēmu atbildi - reabilitēta, spriedums izpildīts, un man Jelgavā izsniedza mātes miršanas apliecību. Miršanas vieta un iemesls nav zināmi.

8. stāsts
No sliedēm taisījām "ežus"
40. gados radio mājās bija retums, tikai bibliotēkā stāvēja aparāts ar austiņām un vienu skaļruni. Tur arī uzzinājām, ka sācies karš. Nepagāja ilgs laiks, kad krievu armija sāka atkāpties un mani, vēl septiņpadsmitgadīgu jaunieti, nosūtīja aizsardzības darbos. Ap 90 km no Ļeņingradas upes krastā rakām un nesām zemi, veidojot augstu valni, lai tanki netiek augšā. Vēl no dzelzceļa sliedēm veidojām prettanku "ežus". Smagais darbs izrādījās veltīgs, jo kādu gabalu uz priekšu smagā tehnika brīvi varēja šķērsot upi. Krievu armija atkāpās, nekādu rīkojumu nebija, cilvēki devās katrs uz savu pusi.
Ko mēs? Paņēmām no kolhoza zirgu un veselu mēnesi ceļojām Pestovas virzienā, ceļā sastopot armijas vienības. Nonācām kādā mežrūpniecībā, kur kopā ar tēvu zāģējām kokus. Man tas bija milzīgs piedzīvojums - nekad iepriekš tādu darbu nebiju darījis. Vismaz 700 gramu maizes par to deva. Ēšanai cita nekā nebija - vācām nātres, balandas. Arī plīts nebija, tikai maizes krāsns. Tā bija liela māksla tajā kaut ko pagatavot. Tur mēs nodzīvojām gandrīz gadu.

9. stāsts
Uz bērzu zaru matrača
1942. gada augustā man pienāca paziņojums, ka jāierodas kara komisariātā. Nosūtīja uz Gorohovecu, kur bija latviešu strēlnieku divīzija, - uz latviešu rezerves pulku.
Braucu caur Maskavu, iegāju frizētavā, palūdzu izmazgāt matus, ko nebiju darījis veselu nedēļu, un nocirpt "uz nullīti". Pusgadu mūs rezerves pulkā dresēja. Disciplīna bija ļoti stingra, slodze liela un pārtikas maz. Dzīvojām zemnīcās, gulējām divstāvu nārās. No bērzu zariem sapīts matracis un viena sega - tas bija viss. Varētu iztikt, ja vien būtu ļāvuši gulēt. Neļāva. Katru rītu - trauksme: visi ārā, ierindā stāties un uz mežu prom! Nesām baļķus uz zāģētavu. Zaldāti nostājās pēc auguma un kā skudras uz pleciem nesa baļķi pēc baļķa.
Katru rītu notika politinformācija, kurā komisārs klāstīja par krievu armijas zaudējumiem, kuri vienmēr bija mazāki nekā vāciešiem. Pārsvarā kareivji snauda un neklausījās, jo vienmēr bija miega badā. To redzēdams, komisārs negaidīti un skaļi iekliedzās: "ВСТАТЬ!" (Piecelties!) Tagad visi, pat tie, kas snauduļoja, uzlēca kājās.

10. stāsts
Sakarnieks kaujas laukā
Frontes dzīve sākās pilsētas Staraja Rusa tuvumā. Bunkuros sakurinājām krāsnis - dūmu pilns, bet gulējām labi. Tur bija grūtības ar ūdeni - dzērām purva rāvu. Man palaimējās, jo piemetās caureja un mani nosūtīja uz lauka kara hospitāli. Tur nedēļu nogulēju, bet būtu priecīgs, ja tik ātri neatlabtu. Vēlāk atbrauca virsnieki, nostādīja mūs ierindā un izvēlējās sev piemērotus kareivjus. Man jautāja, vai saprotu kaut ko no fizikas, un norīkoja telefonistos. Tomēr nedaudz labāk nekā kājniekos. 1944. gadā mani aizsūtīja uz 43. gvardes latviešu strēlnieku divīzijas sakaru rotu. Man vienmēr līdzi bija telefona aparāts, kura klausuli dežūras laikā piesēju pie galvas, jo vienmēr vajadzēja būt gatavam atbildēt uz izsaukumu. Vēl bija jānēsā līdzi smaga spole ar vadu un šautene pār plecu. Aprīkojums bija vājš - man nebija ne naža, ne izolācijas lentes. Par galvenajiem instrumentiem kalpoja paša zobi un pirksti.
Esmu piedalījies daudzās kaujās. Viena no tām notika ziemā pie Nasvas dzelzceļa stacijas, kur bija nocietinājušies vācieši. Krievu armijas uzbrukums sākās ar smagu vāciešu pozīciju iedragāšanu, izmantojot artilērijas lādiņus un mīnmetējus. Pēc kāda laika uzbrukumā sūtīja kājniekus. Kopā ar pārējiem lēcu ārā no tranšejas, bet mani aizturēja pavecāks biedrs Vaznovičs. Viņš ieteica pagaidīt, kamēr pārējie nonāks pozīcijās. Abi sēdējām tranšejā un gaidījām, kad pienāca virsnieks ar revolveri rokā un taujāja, kāpēc neesam kopā ar pārējiem. Teicām, ka esam sakarnieki, bet virsnieks tik un tā mūs dzina uz priekšu. Vācieši jau bija iztriekti ārā no priekšējām līnijām, un krievu armijas zaldāti šiverēja pa vācu virsnieku bunkuriem, meklējot kara trofejas. Pats nekad nevienu trofeju neņēmu, bet bija biedri, kas katram kritušajam kabatas apgrābstīja.
Brīdi vēlāk pārtrūka sakari. Es no sava vada gala un Miķelsons no otra nācām kopā uz vidu, meklējot pārrāvumu. Satikāmies priežu meža vidū un sākām savērpt vadu. No kreisās puses atskanēja šāviens, un Miķelsons nokrita. Es rāvu šauteni no pleca, bet nekur nevienu nevarēju saskatīt. Neko darīt - sasēju vadu, no kāda ložmetēja atkabināju sniega slēpes un uz tām aizvilku Miķelsonu līdz hospitālim. Tur viņu ar lodi vēderā nācās atstāt, jo man pašam bija jāpilda savs uzdevums. Ejot tālāk, pamanīju prettanku lielgabalu, kura apkalpe bija smagi ievainota. Viņi sauca, lai tos nošauju. Sirdsapziņa man to neļāva, turpināju iet, viņiem palīdzēt arī nevarēju.
Kad bijām priekšējās līnijās, katram pirms uzbrukuma deva 100 gramu šņabja. Es šņabi nedzēru, bet krievi gan krietni rāva.
Naktī pārtrūka sakari, un mani sūtīja atjaunot līniju. Tagad jau biju apmainījis šauteni pret automātu ar diska aptveri. Tā kā tuvumā dega māja, ārā bija diezgan gaišs. Tikko iznācu pa durvīm, tā kāda lode ieskrēja automāta diska aptverē. Papildu aptveru man nebija, jo telefonistam tāpat ir daudz, ko nest, tāpēc gāju atpakaļ, dabūju citu aptveri no kāda izlūka. Bataljona komandieris nosūtīja man līdzi savu ziņnesi, kurš bija apbruņojies tikai ar revolveri. Labi, ka uzdevums noritēja bez incidentiem.
Nākamajā dienā jau bijām pavisam tuvu stacijai, vācieši bija padzīti no sādžas. Vien stacijas ēkas augšējā stāvā bija lielkalibra ložmetējs ar visu apkalpi, kam nevarēja piekļūt. Bataljona komandieris izsauca tanku un tajā iesēdināja desantu. Par laimi, mani neielika desanta vienībā, jo sakari bija ļoti svarīgi. Tur norīkoja izlūkus, pavārus. Tanka lielgabals nemitīgi dragāja mūra sienas un rezultātā tika galā ar vāciešiem.
Kad krievu armija tuvojās Latvijas robežai, rezerves pulku likvidēja un izveidoja 308. latviešu strēlnieku divīziju. Biju 130. latviešu korpusa 170. sakaru bataljonā. Tad mūsu nodaļai jau bija iegādāts viens "Chevrolet" auto.
Mūsu vienība Latvijā iebrauca caur Šķauni. No vietējiem iedzīvotājiem uzzinājām, ka robeža atrodas aiz Šķaunes baznīcas, šķērsojām pļavu un ar "Chevrolet" iebraucām Latvijā.

11. stāsts
Kā es gāju vecotēvu meklēt
No Rīgas vācieši jau bija padzīti, es biju Sarkanās armijas latviešu vienības telefonists. Dzīvoju Strēlnieku ielā, un, labojot līnijas, darba bija daudz. Man bija palicis atmiņā, ka vecaistēvs dzīvoja Blaumaņa ielā 30. Reiz vada komandierim jautāju, vai varu iet meklēt vecotēvu. Lai tik ejot! Ar karabīni pār plecu devos uz vecātēva māju un tur satiku sētnieku. Piegāju un prasīju, vai te dzīvo Pēteris Līkops. Sētnieks, ieraudzījis manu šauteni, teica, ka tāds te nedzīvo un nekad nav dzīvojis. Vaina laikam bija manā šautenē un tajā, ka nepateicu, kas es tāds esmu. Tā savu vecotēvu un vecomāti esmu redzējis tikai bildēs.