Vai Latvijā 20. gados pastāvēja cenzūra?

 

Atradu 1926. gada Ziemassvētku kartīti ar izsvītrotu tekstu otrajā pusē. Vai tolaik Latvijā pastāvēja kāda cenzūras sistēma pastkartēm? 

Jautā Einārs Platacis

 

Latvijas vēsturē cenzūra galvenokārt tiek saistīta ar padomju un nacistiskās Vāci-
jas okupācijas laiku, kā arī Kārļa Ulmaņa au­­to­ritāro režīmu. Periodu no Latvijas Repub­likas dibināšanas 1918. gada 18. novem­brī līdz 1934. gada 15. maija apvērsu­mam uzskata par vienu no brī­vākajiem Latvijas vēsturē, tomēr arī šajā laikā zi­­nā­mā mērā pastāvēja cenzūra. It īpaši tas attiecināms uz valsts pastā­vē­šanas pir­ma­jiem gadiem, kad karadar­bī­bas un ne­stabilitātes apstākļos cenzūra bija nepie­ciešama valsts stabilitātes no­­droši­nāšanai.

Neatkarības kara laikā darbojās Armijas virs­pavēlnieka štāba Operatīvās daļas Preses (Kara cenzūras) nodaļa Alek­­san­dra Plen­snera vadībā. Kara laikā tika izvērsta arī aktīva korespondences kon­trole (gal­veno­kārt baidoties no nelegālas komu­nistiskas aģitācijas), ko sākotnēji veica kara cen­zori, bet vēlāk – politis­kā poli­cija. 1920. gadā Lat­vijas politis­ka­­jā policijā (Po­li­tis­kajā ap­­sar­dzē) strā­dāja trīs pasta cenzori.

Situācijai stabilizējoties un iestājoties miera laikam, Latvijas Republikā kā tiesiskā valstī no­­teica visa veida brīvības, to skai­tā vārda un preses brīvību. Tomēr arī šajā laikā pilnībā neiztika bez cenzūras, ko vislabāk var saskatīt kino darbībā. 1926. gadā Saeimā pieņemtais likums par ki­­nemato­grāfiem noteica, ka kino­teātros ir atļauts demonstrēt filmas, kas sa­­ņē­mušas kino cenzūras atļauju. Tāpat zināmā mērā ie­­robežojumi ietek­mēja pre­ses, teātru un citu izklaides pasā­kumu norisi, piemēram, tie attie­cās uz “netik­lību” demonstrēšanu.

Visā starpkaru periodā Latvijā darbojās arī pas­ta cenzori, kuru galve­nais uzde­vums bija uz­­raudzīt, lai te neie­plūst valstij naidīga un aizliegta lite­ra­tūravai citi darbi. Cenzūras kon­tekstā jāat­gā­dina, ka tolaik Lat­vijas Re­­publikā bija aizliegta komu­nis­tiskā dar­bība, tajā skaitā ko­­­munis­tiskā propa­gan­da. Atsevišķos gadījumos, kad tiesīb­sar­gājo­ša­jām iestā­dēm radās pama­totas aiz­domas par nele­gālas literatūras un cita veida pro­pagandas materiālu gla­bāšanu vai izplatī­šanu, ar attiecīgo iestāžu atļauju šā­­dus ma­­te­riālus konfis­cēja. Tāpat cenzūra likuma ietvaros skāra noteiktas korespon­dences grupas, piemēram, vēs­tules un past­­kartes, ko sūtīja vai saņēma ie­­slodzī­juma vietās esošas personas.

No ārzemēm sūtītā korespondence vis­pirms bija pakļauta tās valsts no­teiku­miem un cenzūrai, no kurienes tā nāca. Tas it īpaši attiecas uz Latvijas kaimiņ­valsti Pa­­domu Savie­nību, kur starpkaru periodā īstenoja stingru cenzūru visos līmeņos. 

 

Atbildi sagatavoja Mg. hist. Aiga Bērziņa-Kite, LU Vēstures un filozofijas fakultātes doktora grāda pretendente, LU Latvijas vēstures institūta zinātniskā asistente.

LabakaisJautajums2020.png