Kāpēc Brāļu kapos iegravēts Musolīni vārds?

Kāpēc Rīgas Brāļu kapu depozitārijā ir pieminēts Itālijas valsts vadītājs Benito Musolīni? Jautā Gaida Stankeviča

Viens no Brāļu kapu depozitā­rijiem ir veltīts pirmā Latvijas valsts augstākā militārā apbal­vojuma – Lāčplēša Kara orde­ņa – kavalieriem. Ar slīpēta gra­nīta plāksnēm apdarinātās telpas sienās ir iegravēti vai­rāk nekā divtūkstoš to cilvēku vār­du, kuri saņē­ma šo apbal­vo­jumu. Viņu vidū ir arī Benito Musolīni – pēdējais Lāčplēša Kara ordeņa kava­lieris. Tāpēc jāskaidro, kādēļ Itālijas dikta­toram ordeni sa­­vulaik piešķīra. Lēmumu par konkrēta cilvēka apbal­vo­šanu pie­ņēma Latvijas par­lamenta iz­­veidotā īpašā Lāčplēša Kara ordeņa dome. Ordeni lielāko­ties piešķīra par mili­tāriem no­pelniem, bet tā aug­stā­kās šķiras tika pie­šķirts arī dip­lo­mātisku ap­­svē­rumu dēļ. Tā ar Lāčplēša Kara orde­ņa I šķiru apbalvoja vai­rākus ār­­zem­nie­kus, kuru val­stīm bija nopelni Latvijas mili­tā­rajā un politis­ka­jā cīņā par neatkarību un starp­tau­tisko atzīšanu. Tie bija Beļ­ģijas karalis Alberts I, Igaunijas armijas komandieris ģene­rālis Johans Laidoners, Po­li­jas armi­jas maršals Juzefs Pil­sudskis, Fran­cijas armijas maršals Fer­dinands Fošs, Fran­cijas armi­jas ģene­rālis Moriss Ženēns, Itālijas karalis Viktors Emanu­ēls III un Itālijas Minis­tru prezidents Benito Musolīni.

 

 Spontāns un politisks lēmums 

1928. gadā dome ar Lāčplēša Kara ordeņa I šķiru apbalvoja kādreizējo Polijas armijas virs­pavēlnieku, tobrīd faktisko valsts autoritāro līderi Juzefu Pilsudski un 15. oktobrī pazi­ņoja, ka ap­­balvošana ar or­­deni ir noslēgta. Tomēr nepilnu mē­nesi vēlāk – 11. novembrī – tika pa­ziņota Valsts prezidenta Gus­tava Zem­gala un kara mi­­nistra ģenerāļa Eduarda Kal­niņa pavē­le par Benito Mu­­so­līni apbalvo­šanu. Neap­šau­bāmi, tas bija politisks un diez­gan spon­tāns lēmums, kas pama­tojās divos aspektos. Pirmais – vēl viena goda iz­­rā­dīšana Itālijas valstij (jau 1922. gadā ordeni piešķīra Itā­lijas karalim), kas 1921. gada janvārī visaktīvāk no lielvalstīm veicināja Latvijas starptautisko atzīšanu un bija arī atbalstījusi Latvijas uzņemšanu Tautu Sa­­vienībā tā paša gada rudenī. Otrais – vēl­me uzsvērt vēlē­ša­nos uztu­rēt labas at­­tiecības ar vie­nu no četrām tobrīd spēcī­gākajām Eiropas lielvalstīm.

Fašistu partijas vadītājs Beni­to Musolīni pie varas Itālijā bija kopš 1922. gada. Ar saprā­tīgas saimnieciskās politikas rezultā­tā gūtiem panākumiem 20. ga­­dos viņš pirmām kārtām bija iemantojis popularitāti sa­­vas valsts iedzīvotājos. Turklāt tolaik Musolīni aktīvi piedalījās starp­tautisko drošības jautāju­mu risināšanā Eiropā, tādēļ Itālijas valdības galva ieguva arī ievēro­jamu prestižu starptautis­kā mē­­rogā – par spīti viņa plā­niem impērijas izveidei. Atklātu im­­pērisku un ekspansionistisku politiku Itālija uzsāka tikai 30. gadu vidū. Līdz tam visas lielvalstis ar to cieši sadarbojās. 

 

 Ar ordeni stiprina attiecības  

Starpkaru periodā Latvija cen­tās uzturēt labas un draudzīgas attiecības ar visām lielvalstīm, ieskaitot Vāciju un Padomju Savienību, jo saskatīja šādā politikā valsts drošības garan­tijas. 20. gados Latvijas attie­cības ar lielvalsti Itāliju veido­jās samērā labas. Valdības vadītājs Musolīni 1922. gada 10. no­­vem­brī pirmo reizi pie­ņēma audiencē Latvijas sūtni Romā Miķeli Valteru un tikša­nās reizē pauda ieinteresētību Baltijas valstu drošībā, norādot uz boļševiku Krievijas revan­šismu, kas savienībā ar Vāciju var ap­­draudēt Baltijas valstis nākot­nē. Līdzīga bija arī nāka­mo Latvijas sūtņu pieredze. Piemē­ram, Pēteris Sēja 1927. gada 5. novembrī bija audiencē pie karaļa Viktora Emanuēla III (kurš viņu sagai­dīja tērpā ar Lāčplēša Kara ordeņa lenti
uz krūtīm), bet 30. novembrī un 7. de­­cem­brī – pie Musolīni, kurš kārtējo reizi pauda sim­pātijas Latvijai. Itā­lijas valdības vadītājs runāja par nepiecie­šamību izveidot Baltijas valstu savienību, kā arī ar sapratni izturējās pret Lat­vijas kreisās valdības nesen noslēgto tirdz­niecības līgumu ar Padomju Savienību. Tomēr vienlaikus viņš esot bijis pie­sardzīgs, jo formāli sūtnis Sēja pārstāvēja kreiso Marģera Skujenieka valdību. Pēdējo 1928. gada janvārī nomainīja centriskais Pētera Juraševska kabinets, kurš bija pie varas līdz novem­bra beigām – laikā, kad tika pieņemts spontānais lēmums par Musolīni apbalvo­šanu ar Lāčplēša Kara ordeni. 

Negaidītais lēmums izraisīja apjukumu un sašutumu Lat­vi­jas kreisajās politiskajās ap­­rin­dās, un Latvijas Sociāl­de­mokrātiskā Strādnieku partija pat atsauca savus pār­stāvjus Jūliju Celmu un Eduardu Dzel­zīti no ordeņa domes. To­­mēr lēmums bija pieņemts, un vēlākās darbības dēļ vēsturē negatīvi vērtētais Itālijas dikta­tors kļuva par pēdējo, kurš sa­­ņēmis Lāčplēša Kara ordeni.

Atbildi sagatavoja Dr. hist. Ēriks Jēkabsons, LU Vēstures un filozofijas fakultātes profesors.

1 / 30

Please reload

@2016 Dienas Žurnali

01_IPV_10-2020.jpg
  • Twitter - Black Circle
  • Facebook - Black Circle