Kāda nozīme ir maori rituālajiem tetovējumiem?

 

Vai Ta Moko, kā maori dēvē savus tetovējumus, ir kāda īpaša simboliska nozīme? 

Jautā Laura Balama 

Jaunzēlandes pamatiedzī­vo­tā­jus maori no citām senajām tautām atšķir iespaidīgi teto­vējumi – ta moko. Melnas or­­na­men­tālas līnijas izvijas gar acīm un tālāk uz pieres un gal­vas ādas, un tās iezīmē mutes daļu un turpinās uz kakla. Sā­­kotnēji maori tetovēja tikai se­­ju, bet vēlāk – arī kaklu, augš­­delmus un plecus, mugu­ru un citas ķermeņa daļas.

Ta moko ir maori identitātes zīme un sociālā statusa sim­bols. Līnijas un īpašie or­­namenti uz sejas tika ievilkti pakāpeniski, teju visas dzīves laikā, un tādējādi kalpoja par konkrētā cilvēka savdabīgu vizītkarti. Pirmos tetovējumus veica zēniem pubertātes vecu­mā īpašā rituālā, un tie iezī­mē­ja robežšķirtni starp bērnību un pieaugušo dzīvi. Ta moko ap­­lie­cināja jaunieša gatavību izrau­dzīties sievu, bet jo sva­rīgāk – simbolizēja viņa pie­de­rību dzimtai ar augstu sociā­lo sta­tusu. Ja kādam tetovē­jumu nebija, tas nozī­mēja: viņš praktiski ir persona bez sociālā statusa. 

Dzīves gaitā maori seju no­­klāja aizvien vairāk līniju un ornamentu. Tie liecināja par dzimšanas vietu un piederību konkrētai ciltij, ģimenes stā­vokli, par kādiem īpašiem darbiem un sasniegtajām pras­­­­­mēm. Vienlaikus vijīgās līnijas un orna­menti kalpoja arī par garīgā un fi­­zis­kā spēka simbolu.

Tetovēšanas procesa pakāpe­nis­kums un ornamenti kā spē­ka simbols skaidrojams arī ar to, ka tā bija neiz­sakāmi sāpī­ga un ādu traumējoša pro­ce­dū­ra. Ta moko mainīja tā īpaš­nieku ne tikai sim­bo­lis­ki, bet arī ārēji. Tetovētā āda iz­­skatījās kā iz­­va­gota, un nereti pētnieki salīdzi­na maori teto­vēšanas tehniku kā uz sejas veiktu skarifā­ciju. Uzskata, ka senā tauta uz ādas pārne­sa kokgrie­zumos izman­toto mā­­ku. Ar asu uhi – albat­rosa spalvai vai kau­la teto­vē­šanas rīku – ādu iegrie­za un griezumu piepildīja ar pigmentu. 

Tādējādi ta moko pa­­vadoša­jam rituā­lam bija gan simbolis­ka, gan praktiska nozī­me, lai sā­­pī­gi asiņaino proce­dū­­ru pa­­da­rītu kaut cik pacie­šamu. Tās laikā cilts biedri skandēja kā­­­­du mū­­zikas instrumentu, rit­miski dziedāja un skaitīja da­­žā­dus rituālos vārdus. Spēja izturēt šīs mocī­bas bija pierā­dījums, ka esi šo simbolu cie­nīgs, caur to izrādi godu sa­­viem dieviem un savie­nojies ar tiem.

Mūsdienās maoru ta moko māksla ir gluži kā atguvusi otro elpu. Senos simbolus tetovē gan maori, tā godinā­dami sa­­vas saknes, gan daudzi Rietu­mu pasaules tetovēšanas mākslas cienītāji. Kā me­dijiem intervi­jās stāsta tetovētie mao­ri – 21. gad­simtā šis tetovē­jums ir liela izšķiršanās. Tā ir dros­me seno tradīciju vār­dā mainīt savu seju uz mūžu un līdz ar to publiskās vietās, teju kā likums, pievērst sev uzmanību. Tas ir izaicinā­jums savu spēku pārbau­dei arī pie­minēto sāpju dēļ. Lai gan galve­no­kārt senās maoru tau­tas pēc­nācēji izvēlas sarežģīto tetovē­šanu veikt ar jau­nāka­jām meto­dēm un mūs­dienu instru­men­tiem, tā tik un tā ir sāpīga. Līnijas vijas arī uz ļoti jutī­gajiem plakstiņiem, ap acīm un virs lūpām, un kopumā meistars strādā aptuveni 10 stundu, līdz viss ir galā.

Jaunzēlandes muzeja kolekcijā gla­bājas simtiem dažādu tetovē­šanas instrumentu: seni uhi, iz­ga­tavoti no albatrosa spalvas, kurus jaunākos laikos nomaina koka spalā ie­­stip­rināts asa kaula ga­bals, vēlāk – me­tāls. Muzejs arī glabā leģendu (vienu no daudzām tās versijām), saskaņā ar kuru radies ta moko.

Stāsts vēsta par pazemes garu pa­saulē mītošo dižciltīgo Ni­­va­reku, kura iemīlējās un apprecēja virs­ze­mes ka­­rotāju Mata­oru. Reiz greiz­sir­dības dus­mās viņš iesita savai sievai pa seju, un Niva­reka aizbēga atpakaļ uz tēva mā­jām, jo viņas ze­­mē (paze­mē) var­dar­bību nepazina. Mīlestības pilnas nožēlas vadīts, Mataora devās sievu mek­lēt, un viņam nācās izbau­dīt pa­zemes karotāju, bet it īpaši Ni­varekas tēva, izcilā ta moko meistara Uetonga dusmas. Meistars izsmē­jīgi raudzījās zno­ta sejā, jo tā bija “tetovēta” ar tik noturīgu me­todi, ka rotājumi pazuda, tikko ierau­dzīja slap­ju­mu. Mataora lūdza savu seju tetovēt ar īstu ta moko un šo māku paņēma līdzi, atgriežoties virs­zemē. Viņam līdzi sekoja arī Niva­reka, un Ma­taora solīja viņu godāt tik ilgi, cik vien uz viņas tobrīd pa­galam sapampušās un izrētotās sejas tu­rē­sies ta moko. Vēlāk divus no dau­dza­jiem uhi pavei­diem iedēvēja par uetonga un mataora.

@2016 Dienas Žurnali

01_IPV_06-2021.jpg
  • Twitter - Black Circle
  • Facebook - Black Circle