Vai Lielā terora laikā kāds meklēja

palīdzību Latvijas sūtniecībā?

 

Vai Staļina represiju laikā 1936.–1938. gadā kāds Padomju Savienībā dzīvojošs latvietis vērsās Latvijas Republikas pārstāvniecībā ar lūgumu pēc palīdzības? 

Jautā Jānis Siliņš

Latviešu diplomātu darbs Maskavā bija sarežģīts jau kopš Latvijas Republikas un Padomju Krievijas (Pa­­­dom­ju Savienības no 1922. gada) diplomātisko attiecību nodi­bi­nāšanas 1920. gada nogalē, kad padom­ju valsts galvaspilsētā un citur darbu uz­­sāka Lat­vi­jas diplomā­tiskās un konsu­lārās pārstāv­niecības, kuras kļuva par liecinie­cēm arī iekšpolitis­kajām no­­risēm. Diplo­mātu darbu apgrū­tināja abu valstu sarež­ģītās attiecī­bas, un viens no galvenajiem cēloņiem – Padomju Savie­nībā dzīvojošo latviešu ko­­munistu pret Latvijas valsti vēr­stā darbība, ko praktiski teju atklāti atbal­stīja padomju valsts val­dība un citas oficiālās struktū­ras. Tomēr Latvijas pār­stāvniecības pievērsa uzma­nību latviešu situācijai kaimiņvalstī,
jo dažādu apstākļu dēļ tur dzīvoja apmē­ram 200 000 latviešu, no kuriem tikai neliela daļa bija komunisti. Pēc zināmas represiju mazināšanās 20. gados, tās ar jaunu spa­ru atsākās 20. gadu beigās un 30. gadu sākumā, kad Padomju Savienībā uz­­sā­ka piespiedu mas­veida kolektivizā­ci­jas kam­paņu, kas dra­ma­tiski skāra lat­vie­šu zem­nieku kolo­nijas. Minētās norises un lat­viešu tautī­bas iedzī­votāju ciešanas at­­spo­guļoja arī Latvijas diplomātu un kon­sulu ziņojumi gan no sūt­niecības Maska­vā, gan no konsulātiem Ļeņingradā un Viteb­skā. Tostarp konsuls Vitebskā Her­manis Punga 1931. gadā sīki ziņoja arī par re­­presijām un vietējo latviešu palīdzības lūgumiem.

30. gadu otrajā pusē pār totalitāro Pa­­do­ju Savienību vēlās nepieredzēti terora viļņi, kas kulmināciju sasniedza 1937.–1938. gadā, kad faktiski tika iznīcināta lielākā daļa no latviešu tautības komu­nis­tu elites, desmi­tiem tūkstošu vien­kāršo lat­­­viešu tautības iedzīvotāju, kā arī latvie­šu sabiedriskā un kultūras dzīve kopumā. Šajā laikā Latvijas sūtniecību Maskavā vadīja Fricis Kociņš, kuram bija jāpieredz 30. gadu otrās puses nomācošā atmosfē­ra Padomju Savienībā, kas raksturota viņa ziņojumos. Latvijas sūtņa ziņojumi at­spoguļo Latvijas sūtnie­cī­bas, tās dip­lomā­tu un darbinieku darba ap­stākļus masveida represiju un baiļu ap­ņem­tajā Mas­­­­­kavā, kur šajā laikā nebija re­tums arī ārvalstu pilsoņu pazušanas, diplomātu piekaušanas gadījumi u.tml.
No ziņoju­miem uzzinām, ka Latvijas sūtnie­cība, oficiāli īstenojot atturēša­nās poli­tiku at­­tiek­smē pret Padomju Savienībā dzīvo­­jošo latviešu darbību, tomēr uzturēja ar tiem nefor­mālus sakarus, sūtnim pat ap­­mek­lējot latviešu teātra “Skatuve” izrā­des. Fricis Kociņš darba darīšanās un neo­fi­ciāli, pie­mēram, pieņem­šanās, iesais­tījās sa­­ru­nās ar lat­viešiem – amatpersonām un augstā­ka­jiem virsniekiem. Pēc sūtņa ziņojumiem var spriest, ka latviešu komu­nisti Lielā tero­ra apstākļos palī­dzī­bu Lat­vijas sūtniecībā ne­­meklēja, kas sapro­tami: viņi bija izvēlēju­šies savu ceļu un nostāju­šies, darbojušies pret Latvijas Republiku. Ir liecības, ka rei­zēm palīdzību meklēja citi latvieši, bet neie­spē­jami pa­teikt, cik daudz tādu cilvēku bija. Liela daļa ļaužu baidījās lūgt palīdzību un do­ties uz sūtniecību, jo pēc tam drau­dēja repre­sijas. Arī pašai Lat­vijas pārstāvnie­cībai bija maz iespēju palī­dzēt tautie­šiem, jo tā darbojās teju ielen­kumā – pa­­domju varas­­ iestādes no­vēroja visu, kas notika ap sūt­nie­cību, un vērsās pret cil­vē­kiem, kas tur ieradās.

Lūgums palīdzēt “caur Kremli” 

Padomju Savienības pilsoņa Andreja Veinberga vēstule Fricim Kociņam,
Latvijas sūtnim Maskavā, 1938. gada martā – lūgums palīdzēt: 

Latvijas sūtnim Maskavā, Veinberga Andreja, dzīv. gor. Novij tagil Sverdlovskaja oblastj, Peredovaja Nr. 44, Dzimtene Latvijā, Augškurzemē, Saukas pagastā.

Lūgums.

No 1905. gada es iesāku dzīvot Vakara Sibīrijas apgabalos iekš zemnieku kopmoderniecībām par sviesta un siera meisteri. 1929. g., kad sāka pēc valsts likuma gruntēties vispārīgie kolektīvi, kopmoderniecība samazinājās un šādā ziņā tādas vietas gāja mazumā, tad es ar savu dzīvi padevos uz centru. Pienāces apstāties uz dzīvi Urālos iekš N.Tagil, kur nodarbojos līdz pat šim laikam iekš valsts iestādes par buhalteri. Dzīvojam visu laiku uz “pasēm”.

No valsts līdzekļiem izšķērdējumi no manas puses nav notikuši it nekādi un arī nenotiks. Valsts nosacījumi tiek izpildīti no manas puses stingri. Dzīvojam izmītētā vaļas kortelī (dzīvoklī – red.) ar sievu. Šā gada 6. mercī (martā – red.), no rīta plkst. 3-os, ienāca mūsu kortelī 2 milicioneri, pasludināja pārkratīt mūsu korteli. Galīgi atrada divi past­kartītes no jaunības laikiem, kas bija rakstītas jau 30 gadus atpakaļ un glabājās sievai no jaunības laikiem par piemiņu, ka viņa vēl kā jaunkundze būdama, dzīvoja Rīgā. – un tur arī viņai viņas tika adresētas. Teksts viņu bija laimes vēlējumi uz vārda dienu, dzimumdienu un t.t. – latviešu valodā.

Vairāk neko neatrada, kas būtu bijis no mūsu puses pretlikumīgs, jo mēs nekādu saistību ar ārzemēm arī nekad nevedam un nav arī ar ko vest, piederīgie ir visi apmiruši. Un ar tām kartītēm kopīgi saņēma manu sievu Olgu Jermanovnu un arestēja. Kartītes paņēma materiāla vietā, ka lai vieglāki varētu viņu notiesāt. Un tā tas tiek pavisam nevainīgā ceļā izdarīts. Pažēlojos 13. mercī priekšstāvim Centrālizpildkomitejā tov. (saīsinājums no tovarišč, tul­kojumā biedrs – red.) Kaļiņinam par to, kas notikās, atbildes vēl nav. Kur paskaidroju šādā kārtībā, ka vietējā valdība te rīkojas tā, ka latviešu tautas cilvēki te Urālos nedrīkst pēc kādiem nosacījumiem dzīvot. Un vēl klāt, ja to atrod derīgu priekš valsts laba, lai tad nosaka, uz kurieni mums doties kā latviešiem. Mēs aizbrauksim tur brīvprātīgā ceļā un nevis pa cietumiem valkāties. Mana Olga jau apcietināta būs drīz 2‑mēnešus un nezin par ko. Arī nepielaiž prasīt to, ko viņai piesūtīt no drēbēm.

It laipni un pazemīgi tiek lūgts, vai nevarētu pasniegt caur “Kremli” priekš mums tautisku palīdzību. Jo it labi, kā redzams, tad man atlikušam vēl brīvībā vientuļam un jau vecam 65 gadi arī tas pats tiks piedzīvots nevainīgā ceļā. Palieku gaidīdams uz Jūsu atbildi – A. Veinbergs. Pielieku pasta nodokļus.

Atbildi sagatavoja

Dr. hist. Ēriks Jēkabsons, LU Vēstures un filozofijas fakultātes profesors. 

LabakaisJautajums2020.png
  • Twitter - Black Circle
  • Facebook - Black Circle