@2016 Dienas Žurnali

Kā senāk noteica monētu viltojumus?

Kā senos laikos varēja noteikt, ka monēta ir viltota, pēc izskata tās bija tik šķības un greizas?! Jautā Juris Riba

Jautā Juris Riba  

Monētu viltošana ir tikpat sena kā pašas monētas. Visos lai­kos dzīvojuši veikli darboņi, kas centušies tikt pie ienākumiem, veicot nelegālas maksāšanas līdzekļu emisijas vai arī viltojot legāli apgrozībā laistās monē­tas. Naudas viltotāji jau kopš seniem laikiem tika bargi sodīti, jo viņu darināto viltus monētu laišana apgrozībā nodarīja lielus ekonomiskus zaudējumus. 

Vieglāk viltojamas, protams, bija ar rokām kaltas, neregu­lā­ras formas monētas ar samērā vienkāršiem attē­liem.
Naudas vilto­šanas tehno­lo­ģi­jas at­tīs­tī­jās līdz ar mo­nētu kalša­nas tehni­kas piln­vei­došanos un to īstuma pār­bau­des meto­dikas attīstību.

 

Izmanto zemas raudzes dārgmetālu

Monētu viltošanā izmanto di­vas galvenās metodes – liešanu un kalšanu. Ar lie­ša­nas metodi ieguva par oriģi­nā­lu nedaudz mazāku monētu, kuras virsmā va­­rēja sa­skatīt neglu­dumus – pēc tiem arī noteica, ka monēta ir viltota.

Izmantojot otru metodi, vilto­tas monētas kala no nedārg­metālu sakausējumiem vai ļoti zemas raudzes dārg­me­tāliem, bieži tikai to ārējā slānī izman­tojot dārgmetāla pārklājumu. Laikos, kad darī­jumos norēķi­nājās ar dārgmetāla monētām, naudas lietotājiem mazāk sva­rīgs bija monētu izskats vai to izlaidējs, viņiem vairāk rūpēja monētu svars un metāla rau­dze. Tie bija galvenie para­metri monētu pārbaudei. Me­tāla rau­dzi noteica, pa­ma­tojoties uz plaši pazīsta­mām dārgmetālu īpašī­bām – cie­tību, krā­su, ska­ņu, smaržu, noturību pret sūbē­šanu un ķī­­miskiem kairinātā­­jiem. Tas pa spē­kam bija cilvēkiem, kuri biežāk ar šiem metāliem saskārās, – tirgo­tājiem un naudas mijējiem. 

 

Zelta monētu patiešām liek uz zoba

Daudzkārt daiļliteratūrā aprak­stītā un filmās redzētā zelta monētu “likšana uz zoba” nav radošu cilvēku izdomā­jums – savulaik zeltu kā mīk­stāko dārgmetālu noteica tieši šādā veidā. Protams, enerģis­ka vil­totas monētas (kura ir daudz cietāka par īstu) pār­bau­dīšana varēja kaitēt zobu veselībai. Sudraba monētu meta uz cie­tas virsmas, cen­šoties sa­­klau­sīt šim metālam raksturīgo dzidro skaņu. To varēja arī pa­­rīvēt pir­kstos un pēc tam, tos ap­­ostot, sajust/vai nesajust šim metā­lam raksturīgo smar­žu. Lai no­­skaid­rotu, vai visa monēta patiešām izgata­vota no dārg­metāla, tajā izurba cauru­mu vai malā ievī­lēja robu. To gan darīja tikai pamatotu šaubu gadījumā, jo cieta monētas svars. 

Monētu svaru pārbaudīja ar svariem. Izplatīti bija sva­riņi zelta monētu pār­bau­dei, kuriem katrs atsvariņš at­bil­da kādas apgrozībā iecie­nī­tas monētas svaram. To norādīja, attēlojot šo monētu uz atsva­riņa. Tā­dē­jādi varēja pārbaudīt tirgotāja vai aug­ļotāja rokās nonākušo monē­tu jebkur pa­saulē, jo zelta monētas apgrozībā bija ne tikai vietā, kur tika kaltas un bija labi pa­zīstamas, bet bieži vien arī attālos tirdz­niecības centros. 

Pieredzes bagātākie nau­das mijēji un tirgotāji zelta raudzi spēja noteikt pat pēc metāla krāsas. Tika izman­tota arī metode, kuru liek lietā mūs­dienās: monētas pārbau­dei lieto tā dēvēto proves jeb Līdijas akmeni – sīkgrau­dainu krama slānekli, uz kura zelta izstrā­dājumi atstāj vieglas zelta putekļu pēdas. Tām uz­­klājot speciālu šķīdumu, ko dēvē par hlor­zel­tu, salīdzina putekļu krāsu ar noteiktas raudzes zelta parauga krāsu.

 

Vilto pat vara šiliņus

Dārgmetāla monētas mēdza pasliktināt, apgriežot to ma­las. Tādēļ jau viduslaikos monētu attēlus apvija pērļu riņķi un leģendas, ko novietoja gar monētas laukuma malu, lai bojājums tiktu pamanīts. Vēlāk šo aizsardzības funkciju pildīja monētas josta. Tā aizsargāja arī pret viltošanu, jo to atdari­nāt bija tehniski daudz grūtāk nekā pašu monētu.

Viltoja ne tikai dārgmetāla monētas, bet arī 17. gadsimta bilona un vara šiliņus. Kā lie­cina Latvijas teritorijā atrasto depozītu sastāvs, neskaidro attēlu un nelielā izmēra dēļ viltotās monētas ļaudis nav spējuši identificēt un tās biju­šas apgrozībā kopā ar īstajām.

Atbildi sagatavoja: Mg. hist. Anda Ozoliņa, Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Numismātikas nodaļas vadītāja.

1 / 19

Please reload

  • Twitter - Black Circle
  • Facebook - Black Circle