Kā noteica lasītprasmi Krievijas impērijas Latvijas teritorijā?

Pastāv statistikas dati, kas liecina – 19. gs. beigās mūsdienu Latvijas un Igaunijas teritorijā, izņemot Latgali, bija augsts lasītpratēju īpatsvars. Kādā valodā lasītprasmi noteica – vietējā valodā (piem., latviski, latgaliski) vai krieviski? Vai lasītprasmi Latgalē ietekmēja latīņu drukas aizliegums? Jautā Gustavs Gailis

Visaptverošākie statistiskie dati par lasītprasmi Krievijas impērijā ir iegūstami no 1897. gada 28. janvāra tautas skaitīšanas materiāliem, kas ietver informāciju arī par Kur­zemes, Vidzemes un Vitebskas guberņām (sk. “Vispārējā tau­tas skaitīšana Krievijas impē­rijā”). Kurzemes un Vidzemes guberņu tautas skaitīšana no­­ti­ka arī 1881. gadā, tomēr datus par lasītprasmi tā ne­­snie­dza. 1897. gada tautas skaitīšanas rezultātu vispārējā oficiālajā kopsavilkuma 2. sē­­juma ievad­nodaļā minēts: ievē­rojot Krie­vijas impērijas daudz­nacionālo sastāvu, ie­­dzī­votāju lasītpras­me tiek noteikta no dzimtās valodas pozīcijām. Tas skaid­ri redzams iedzīvo­tāju in­­­ter­vē­ša­nas anke­tās (tās ori­ģi­nāli gla­bājas Lat­vijas Valsts vēstures arhī­vā) – 12. ailītē bija jāie­rak­sta cilvēka “dzimtā valo­da” un uzreiz pēc tam 13. ailītē ar “jā” vai “nē” jā­­fiksē at­­bilde uz jautājumu “vai prot lasīt?” (t.i., vai prot lasīt vis­maz dzim­tajā valodā). Tau­tas skaitīša­nas veicēji bija in­­struē­ti veikt noteiktus pierak­stus: ja inter­vējamā persona māk lasīt tikai dzimtajā valodā, kas nav krie­vu, 13. ailītē jārak­sta “jā” un jāatzīmē, kādā va­­lodā prot, piemēram, “jā, tatā­ru” utt. At­bilde “nē” 13. ailītē bija tikai tiem, kas ne­­mā­cēja lasīt vis­pār. Ja per­sona mā­­cēja lasīt gan dzim­tajā valodā, gan krie­viski, prioritāte bija krievu va­­lodai. Tādējādi 1897. gada 28. jan­vāra dati neļauj līdz ga­lam noteikt lasīt­prasmi kon­krē­­tā, piemē­ram, latviešu valo­dā. Tomēr tie sniedz samē­rā precī­zas ziņas, cik liela daļa neprot lasīt vispār (“nē” 13. ailītē). 

Daudzi lasa divās valodās

Tautas skaitīšanas vispārējā ofi­ciālajā kopsavilkumā par lasīt­pras­mi parādās jēdziens katego­rijas “lietuviešu–latviešu ciltis”, neno­dalot latviešus un lietuvie­šus. Sa­­vukārt jēdziens “esti” (igauņi) pa­­rādās tikai oficiālā kop­savil­ku­ma ievad­tek­stā, bet nepa­rādās rezul­tātu tabulās. Arī sēju­mos, kas vel­tīti atsevišķām guberņām, “lat­vie­ši”, “igauņi” un “lietuvieši” pa­­rā­dās tikai ievad­daļā apkopo­jošā mate­riā­lā, bet rezultātu tabulās šis dalī­jums neatspo­gu­ļojas. Tiesa, vispā­rējā oficiā­lajā kop­savilkumā 2. sē­­juma rezul­tātu tabulās ir no­­da­līta lasīt­prasme krieviski un at­­se­višķā ailī­tē “lasīt­pras­me citās valodās”.

Korelācija starp la­­sīt­pras­mi dzimtajā valo­dā un krie­vu va­­lo­­dā pēc vecuma gru­pām un teri­to­ri­jām Baltijas gu­­ber­ņās būtu atse­višķa pē­­tī­juma vērts. Ko­­pu­­mā secināms, ka lasīt­pra­tēju skaits dzimtajā valodā (tikai) “lietu­viešu–latviešu” grupā bija lielāks nekā lasīt­pra­tēju skaits krievu valodā. Tas, pro­­tams, ir loģiski, jo atzī­me par krievu va­lodas prasmi nozī­mēja, ka cil­vēks lasa vismaz divās valo­dās. Pie­mē­ram, vecuma grupā 30–39 gadi kā “lietu­viešu–lat­viešu valodu saimju” lietotāji uzskaitīti 200 464 vīrieši, no kuriem krieviski lasīja 60 097, bet dzimtajā (“citā”) – 86 006; savukārt sieviešu kopējais skaits šajā vecuma grupā bija 209 903, no kurām 21 632 prata lasīt krieviski, bet dzim­tajā valodā – 126 481.

 

Augsti izglītota tauta 

19. gadsimta beigās lasīt­pras­me Latvijas teritorijā (izņemot Latgali) bija viena no augstā­kajām Eiropā. Daži vēsturnieki uzskata, ka Vidzemē prata
lasīt pat 94,6% iedzīvotāju,
bet, pie­mēram, Vācijā – 75%. 1897. ga­­da tautas skaitīšanas dati par atsevišķām guberņām liecina: Vidzemes guberņā 77,7% no visiem iedzīvotājiem bija lasītpratēji, Kurzemes gu­­berņā – 70,9%, Vitebskas gu­­berņā – 32,7%. Pie pēdējā gan jāpiebilst, ka mūsdienu Latvijas teritorijas daļā, pie­mē­ram, Dvinskas (Daugavpils) apriņķī bija augstāki rādītāji nekā Vitebskas guberņas ap­­riņķos mūsdienu Krievijas un Balt­krie­vijas teritorijā. Tiesa, aprēķinos iekļauti visi iedzīvo­tāji, arī ne­­lat­vieši. Intere­santi, ka tautas skaitīšanas anketās par Latgali daudziem intervē­jamajiem pie dzim­tās valodas parādās atzī­me “laga­ļu”. Ofi­ciālo dokumen­tu ievad­tekstos gan latgaļi kā atse­viš­ķa tau­tība netiek pie­mi­nēta. Lasīt­pras­mes ze­­mā­kais līme­nis salīdzi­nā­jumā ar Vidze­mes un Kur­ze­mes guber­ņu vai­rāk saistīts ar so­­ciāle­konomis­kiem fakto­riem (kā dēļ bērnus neva­rēja sūtīt sko­lās), nevis ar latī­ņu drukas aizliegumu. 

Datu apkopo­ju­mā par Vid­zemes guberņu ir atrodams arī salīdzinājums pēc tautī­bām: kā lasītpratēji uzskaitīti 79,27% latviešu un 80,1% igauņu. Ne­­daudz mazāk par pusi latviešu lasītpratēju mā­­cēja lasīt ne vien dzimtajā, bet arī krievu valodā. Savukārt no igauņu lasītpratējiem krie­viski mācēja lasīt tikai viena cetur­tā daļa. Datos par Kurze­mes guberņu rodamas ziņas, ka tur latviešu lasītpratēju īpatsvars bija 75,5% un ap­­tuveni puse no tiem lasīja divās valodās – latviski un krieviski.

Atbildi sagatavoja Mg. hist. Anastasija Smirnova, LU Vēstures un filozofijas fakultātes doktorante, Rīgas Vēstures un kuģniecības muzeja vēsturniece.

1 / 32

Please reload

@2016 Dienas Žurnali

01_IPV_12-2020.jpg
  • Twitter - Black Circle
  • Facebook - Black Circle