@2016 Dienas Žurnali

Kas notika ar sagūstītajiem bermontiešiem?

Kur un kā tika apglabāti Bermonta armijas kritušie, un kas notika ar šī karaspēka karagūstekņiem? Jautā Valters Stūris

Jautājums par sagūstīto Rie­tumu brīvprātīgo armijas kara­gūstekņu likteni līdz šim nav piesaistījis dziļāku vēstur­nieku uzmanību, tādēļ par to zināms samērā maz. Aplūkojot Pāvela Bermonta-Avalova ko­­man­dētā karaspēka etnisko sastāvu, pamatā to veidoja di­vas gru­pas – Vācijas un kād­reizējās Krievijas impē­rijas armijas karavīri, kas tika save­rvēti kara­gūstekņu nomet­nēs Vācijā un Polijā. Tiesa, bija pārstāvētas arī citas Rietum­eiropas un pat Āzijas tautības. Zināms, ka bez vāciešiem un krieviem Ber­mon­ta armijas sastāvā karoja aus­trieši, beļģi, ukraiņi, poļi, latvieši un pat ķīnieši. Karagūstekņu likteni ietekmēja tas, no kuras valsts viņi bija nākuši. 

 

 Nonāk Valmieras gūstekņu nometnē 

Pirmie Rietumu brīvprātīgo ar­­mi­jas karavīri krita Latvijas armijas gūstā jau 1919. gada 8. oktobrī, un sākotnēji tie bija vācieši. Jau nākamajā dienā latviešu kara­spē­ka sagūstīto ber­mon­tiešu vidū bija arī krievu, ukraiņu un citu tautību bijušās Krievijas armijas virs­nieki, to­starp pat ķīnieši, kuri lielā­ko­ties karoja Sarkanajā armijā un bija retums pretboļ­ševiku spēkos.

Karadarbības gaitā gūstek­ņus vispirms ievietoja pēc ie­spējas tuvākās ieslodzījuma vietās (kādā šķūnī, cietumā, virssardzē u.tml.), no kurienes daļu vēlāk pulcināja karagūs­tekņu nomet­nēs. Lielākā no tām bija Val­mie­ras gūstekņu nometne, kas tika izveidota 1919. gada vasarā. Līdz Ber­montiādei tajā galveno­kārt bija ievietoti Kur­zemes un Vid­zemes atbrī­vo­ša­nas rezul­tātā sagūs­tītie Sarka­nās ar­­mijas karavīri, sadarbībā ar boļševi­kiem aiz­domās turētie civil­iedzīvotāji, Latvijas armijas dezertieri u.tml. Pirmie ber­montieši (zināms, ka tie bija vācieši – bavārieši) Val­mieras gūstekņu nometnē tika ieslo­dzīti 1919. gada 17. oktobrī.

 

 Nosūta karot uz Petrogradu 

Pēc sekmīgas Daugavgrīvas cietokšņa ieņemšanas operā­cijas 15. oktobrī, Latvijas ar­­mi­jas gūstā nonāca prāvs krie­vu karagūstekņu skaits. Pārsvarā tie bija plastuni (ka­zaki-kāj­nie­ki) – kopā aptu­veni 300 cil­vē­ku. Arī viņus 17. oktobrī ie­­slo­dzīja Valmie­ras gūstekņu no­­met­nē. Atšķi­rībā no vācu karagūstek­ņiem krievu karavīri Valmierā neuz­kavējās ilgi: Petrogradas (mūs­dienu Sankt­pēterburgas) tuvumā norisi­nā­jās izšķirošās Baltās kustības karaspēka, precīzāk, Krievijas Ziemeļ­rie­tumu armi­jas, un Sar­kanās armijas cīņas, un pēc vieno­šanās ar Sabiedrotajiem 284 vakardienas bermontie­šus transportēja uz Igauniju, kur tiem vajadzēja pievienoties Ziemeļrietumu armijai. Tādē­jādi likteņa ironijas dēļ pretēji Ber­monta gribai viņa armijas kara­vīri tomēr nonāca Ziemeļ­rie­tu­mu armijā, taču caur gūstekņu nometni*. Nav gan liecību par šo karavīru dalību karadarbībā, kurā, visdrīzāk, tie nepaspēja iesaistīties. Pēc krievu kara­gūstekņu atziņām, viņi Latvijas armijai padevās, ne­vil­ci­noties un lab­prātīgi, jo jutās Ber­monta ap­krāpti. Pre­tē­ji solī­ju­miem cīnīties pret boļševi­kiem Krie­vijā un tādē­jādi atgrie­žo­ties mājās no gūsta, kurā pavadīti vairāki gadi, šie vīri tika iesaistīti mazsapro­ta­mā avan­tūrā ar šaubīgiem mēr­ķiem. Krievu bermon­tiešu zemās kaujas­spējas atzīmēja arī viņu cīņu­biedri Rietumu brīvprātīgo armijā – vācu kara­vīri, uzsve­rot, ka krievi tos tikai kavēja un vairāk līdzinājās nastai. 

 

 Karagūstekņu apmaiņa ar Vāciju 

1920. gada pavasarī aktuali­zējās jautājums par akūtā darbaspēka trūkumu Latvijas laukos. Problēmas risināšanai izmantoja karagūstekņus, kurus nodarbināja lauku dar­bos zem­nieku saimnie­cībās. Zem­nieki par karagūstekņu “pa­­kal­poju­miem” maksāja noteiktu naudas summu val­stij, kura iekasētos līdzekļus izlie­toja ieslodzījumu vietu uzturē­šanai. Karagūstekņu nodarbi­nāšana turpinājās līdz pat rudenim.

Bermontiādes dēļ Latvija un Vācija atradās kara stāvok­lī**, līdz ar to pirmie soļi bēgļu un arī gūstekņu jautājuma ri­sinā­šanā tika sperti tikai 1920. ga­­da pavasarī, noslē­dzot līgumu par karagūstekņu ap­­maiņu. Vienošanās ietvaros no Vācijas uz Latviju un Igau­niju tika sūtīti kuģi ar Latvijas, Igau­nijas un Krievijas bēgļiem. Vācijā kuģi atgriezās ar Vācijas pavalst­niekiem, bēgļiem un karagūs­tekņiem no Baltijas valstīm un Padomju Krievijas. Cik daudz cilvēku tādējādi no­nāca Vācijā, nav zināms. Tāpat atklāts ir jautājums, kas notika ar krievu karagūstek­ņiem 1919. gada novembra beigās, kad Krievijas Ziemeļ­rietumu armija atkāpās un papildus karavīri vairs nebija aktuāli, un tie palika Latvijā. 

Atbildi sagatavoja Mg. hist. Andrejs Gusačenko, LU Vēstures un filozofijas fakultātes doktorants

1 / 24

Please reload

  • Twitter - Black Circle
  • Facebook - Black Circle